Ieradušies Uplandē, tie jutušies pārsteigti. Uplande bijusi cieši apbūvēta. Pašā vidū atradušās skaistas mājas cita blakus citai, gar krastmalu bijušas uzceltas pilsētas, un ūdeņos braukājuši kuģi.
«Nudien kauns, ja iet ubagot, kad pašu mājās klājas tik labi,» viešņas sačukstējušās.
«Esmu jūs ielūgusi, lai pateiktos par dāvanām,» Uplande ierunājusies, «jo, pateicoties jums, tagad dzīvoju tādā labklājībā.»
«Tikko pārnācu mājās,» Uplande turpinājusi, «tā sāku ievadīt Dalelfu savā zemē un tādā kārtā, lai tai rodas divi vareni ūdenskritumi — viens pie Sederforsas, otrs pie Elfkarlebijas. Upes dienvidos pie Danemuras novietoju to kalnu, ko dabūju no Vermlandes. Man liekas, Vermlande nav lāgā apskatījusi to, ko man atdeva, jo šis kalns sastāvēja no vislabākās dzelzs rūdas. Visapkārt tur apstādīju mežu, ko saņēmu no Austrumjetlandes. Tā nu vienkopus atradās dzelzs rūda, meži un ūdenskritumi; pats par sevi saprotams, ka te vajadzēja rasties bagātām kalnraktuvēm.
Kad nu ziemeļos viss tik labi bija izdevies, sāku novietot Vestmanlandes dotos pakalnus un izstiepu tos līdz pašam Melarezeram, kur radās pussalas un salas, kas pārklājās zaļumiem un izvērtās par skaistiem dārziem. Sermlandes līčus iestiepu dziļi zemē iekšā — gluži kā fjordus, tādā kārtā tā kļuva kuģiem pieejama un stājās sakaros ar ārpasauli.
Kad ziemeļos un dienvidos viss bija gatavs, sāku nodarboties ar rietumiem; sameklēju visas kailās šēru klintis, akmeņu kaudzes, viršu laukus un neauglīgos klajumus, ko man bijāt iedevušas, un iesviedu tos jūrā. Tā radās visas manas salas un saliņas, kas tagad tik noderīgas kuģošanai un zvejai un ko uzskatu par savu vērtīgāko īpašumu.
No jūsu dāvanām nekas cits nepalika pāri kā vien Skones zāļu klajumi. Tos novietoju zemes iekšienē, un tā radās auglīgais Vaksalas līdzenums. Kūtrajai upei, ko man iedeva Rietumjetlande, ierādīju ceļu pār šo līdzenumu un tā savienoju to ar Melarezeru.»
Tagad pārējie apgabali saprata, kā viss noticis, un, kaut gan tie jutās mazliet saīguši, tomēr tiem bija jāatzīst, ka Uplande rīkojusies ļoti veikli.
«Ar maz līdzekļiem tu esi daudz veikusi. Jā, tu tiešām esi saprātīgākā un gudrākā no mums visiem.»
«Paldies par jūsu atzinumu!» Uplande atbildēja. «Ja jūs tā spriežat, tad jau esmu tas apgabals, kurā jādzīvo karalim un jāceļ galvaspilsēta.
Atkal pārējie apgabali saskaitās, bet vārds paliek vārds — norunātais bija jāizpilda.
Tā Uplande dabūja karali un galvaspilsētu un kļuva par pirmo starp visiem citiem apgabaliem. Tas arī bija taisnīgi, jo krietnums un gudrība vēl šobaltdien ubagu spēj padarīt par valdnieku.
XXXV UPSALĀ
Students
Ceturtdien, 5. maijā
Tajā laikā, kad Nilss Holgersons ar meža zosīm lidoja cauri zemei, Upsalā dzīvoja kāds ļoti krietns, jauns students. Viņš mita mazā jumtistabiņā, un ļaudis runāja, ka tas pārtiekot tīri vai no zila gaisa. Savas studijas viņš veica ar prieku un mīlestību un visu padarīja ātrāk par dažu labu studiju biedru. Tomēr viņš pārliecīgi nenodevās ne mācībām, ne sapņiem, bet prata arī palīksmot kopā ar biedriem. Viņš bija patiesi tāds, kādam jābūt īstam studentam. Viņam nepiemita gandrīz nekādi trūkumi, vienīgā nelaime bija tikai tā, ka panākumi to pārāk izlutināja. Bet tas var gadīties vislabākajam cilvēkam. Laime nemaz nav tik viegli paciešama, it īpaši jaunībā.
Kādu rītu, tikko students bija pamodies, viņš sāka pārdomāt, cik lieliska viņa dzīve.
«Visi cilvēki mani mīl, kā biedri, tā arī skolotāji,» viņš sevī prātoja. «Un cik teicami man veicies ar studijām! Šodien man pēdējo reizi jāiet uz eksāmeniem, un drīz pēc tam es būšu studēts vīrs. Un, kad es to paveikšu īstā laikā, tad tūliņ dabūšu vietu ar lielu algu. Patiesi savādi, ka man vienmēr uzsmaidījusi tāda laime. Bet es arī esmu tik rūpīgi pildījis savus pienākumus, ka slikti man nemaz nevar klāties.»
Studenti Upsalā nesēž klasēs un nemācās kopā kā skolēni, bet katrs nodarbojas mājās savā istabā. Ja viņi ir sagatavojuši kādu priekšmetu, tad iet pie profesora un lūdz, lai pārbauda. Tādu pārbaudi studentu vidū parasti sauc par tentamenu. Un tagad arī mūsu studentam patlaban bija priekšā visgrūtākā pārbaude visā studiju laikā.
Tikko viņš bija apģērbies un ieturējis brokastis, tas apsēdās pie rakstāmgalda, lai pēdējo reizi vēl iemestu acis grāmatā.
«Man liekas, ka tas ir pavisam lieki, jo esmu jau tā labi sagatavojies,» students domāja. «Tomēr gribu izlasīt visu līdz galam, lai nevarētu sev neko pārmest.»
Viņš nebija vēl visai ilgi sēdējis pie grāmatas, kad pie durvīm pieklauvēja un istabā ienāca kāds students ar biezu papīru žūksni padusē. Šis students bija pavisam citāds nekā tas, kas sēdēja pie rakstāmgalda. Viņš. bija bailīgs un kautrs un izskatījās nabadzīgs un trūcīgs. Viņš bija viens no tiem, kas mūžīgi ieracies vienīgi savās grāmatās un par citu neliekas ne zinis. Runāja, ka viņš esot ļoti mācīts, bet bija tik bikls un neuzņēmīgs, ka vēl ne reizi nebija iedrošinājies pieteikties uz tentamenu. Visi viņa biedri bija pārliecināti, ka viņš būšot mūžīgais students, kas gadu no gada paliek Upsalā, visu laiku studē un studē, bet tomēr no viņa nekas labs neiznāk.
Tagad šis students bija atnācis pie mūsu studenta palūgt, lai tas izlasa grāmatu, ko viņš esot sarakstījis. Grāmata vēl nebija iespiesta, bet atradās rokrakstā.
— Tu man sagādātu lielu prieku, ja iemestu tajā acis un pateiktu, vai grāmata arī kur derēs, — viņš teica.
Students, kuram vienmēr smaidīja laime, sevī nodomāja:
«Vai nav tā, kā es teicu, ka visi mani labprāt ieredz? Tagad arī šis savādnieks nāk pie manis. Viņš nevar saņemties parādīt savu darbu citam un grib, lai es dodu savu spriedumu.»