Viņš apsolīja izlasīt manuskriptu, cik drīz vien tas būs iespējams, un kautrīgais students nolika savu darbu viņam priekšā uz rakstāmgalda.
— Es gan tevi lūdzu būt uzmanīgam, — viņš teica. — Esmu pie šā darba nostrādājis piecus gadus, un, ja tas pazustu, es otrreiz to vairs nespētu uzrakstīt.
— Manuskriptam nekas nenotiks, kamēr tas atradīsies pie manis, — atteica students, un svešais ar šo solījumu aizgāja.
Students pievilka lielo papīru žūksni sev klāt.
— Brīnos, ko viņš te visu būs saskricelējis, — tas ieteicās. — Ak tā, Upsalas pilsētas vēsture! Tas izklausās diezgan labi!
Upsala patika mūsu studentam visvairāk no visām Zviedrijas pilsētām, un viņš bija ļoti ziņkārīgs izlasīt, ko mūžīgais students sarakstījis par šo pilsētu.
«Kad es tā labi visu pārdomāju, tad varu šo vēsturi tūliņ izlasīt,» viņš sevī nosprieda. «Nav taču nekādas nozīmes nomocīt sevi līdz pēdējam acumirklim. Tādēļ vien jau man neies labāk pie profesora.»
Students iesāka lasīt un nepacēla vairs acu no papīra lapām, kamēr nebija visas izlasījis. Pabeidzis viņš jutās ļoti apmierināts.
«Paskat tikai!» students ieteicās. «Tas jau ir īsts zinātnieka darbs. Kad šī grāmata nāks klajā, tad viņš būs laimīgi nodrošināts. Ak, cik es esmu priecīgs, ka varēšu viņam pasacīt, ka darbs ir labs.»
Viņš salika atkal kopā visas atsevišķās lapas, no kurām manuskripts sastāvēja, un rūpīgi novietoja tās uz galda. Kamēr viņš vēl visu nokārtoja, tas dzirdēja sitam pulksteni.
«Ak tu piķis! Ir pats beidzamais laiks steigties pie profesora!» viņš iesaucās un izskrēja pa durvīm, lai paķertu savas melnās drēbes, kas atradās augšā mazajā skabūzītī. Un, kā tas bieži mēdz būt, kad jāsteidzas, kaut kas bija noticis ar slēdzeni un atslēgu, un pagāja labs laiciņš, iekams students atgriezās atpakaļ istabā.
Bet, pārkāpis pāri slieksnim, viņš skaļi iekliedzās. Steigā dodoties ārā no istabas, viņš bija aizmirsis aizvērt durvis, un logs pie rakstāmgalda arī bija palicis vaļā. Bija sacēlies caurvējš, un students tagad redzēja manuskripta lapas lidojam ārā pa logu. Ar lielu lēcienu viņš aizsteidzās pie rakstāmgalda un uzšāva roku uz lapām. Tomēr daudz te vairs nebija glābjams. Tikai desmit vai divpadsmit lapas gulēja uz rakstāmgalda. Citas visas, vēja nestas, lidoja projām pa jumtiem un mājām.
Students izliecās ārā pa logu un nolūkojās lapām nopakaļ. Ārpusē pie jumta lodziņa tupēja melns putns un uzlūkoja viņu zobgalības pilnā pārākuma apziņā.
«Vai tas tikai nav krauklis?» studentam iešāvās prātā. «Mēdz sacīt, ka kraukļi esot nelaimes putni.»
Dažas lapas atradās vēl turpat uz jumta, un tā viņam vēl būtu bijis iespējams kaut cik glābt manuskriptu, ja nevajadzētu steigties uz pārbaudi. Bet viņš nosprieda, ka tomēr vispirms jārūpējas pašam par sevi.
«No tā taču ir atkarīga visa mana nākotne,» students nodomāja.
Viņš ātri uzrāva savu melno uzvalku un aizsteidzās pie profesora. Pa ceļam viņam visu laiku bija jādomā par nozudušo manuskriptu. «Tā ir ļoti nepatīkama lieta,» viņš prātoja. «Žēl, ka man bija tik briesmīgi jāsteidzas.»
Profesors iesāka pārbaudi, bet students par citu neko nevarēja domāt kā vienīgi par bojā gājušo manuskriptu.
«Kā tas nabadziņš īsti teica?» viņš domāja. «Vai viņš neteica, ka ir nostrādājis piecus gadus pie šīs grāmatas un ka vairs nebūtu spējīgs uzrakstīt kaut ko tamlīdzīgu? Ak, kā lai es saņemos drosmi pasacīt, ka viņa darbs ir aizgājis bojā!»
Students bija ļoti uzbudinājies un pārāk nelaimīgs par notikušo, tāpēc nespēja sakopot domas. Visas viņa zināšanas bija izgaisušas. Viņš nemaz nedzirdēja, ko profesors tam jautāja, un viņam nebija itin nekādas jēgas, ko atbildēja. Profesors bija gluži pārsteigts par studenta nezināšanu un nevarēja citu neko darīt kā ļaut viņam vienkārši izgāzties.
Kad students iznāca atkal uz ielas, viņš jutās ļoti nelaimīgs.
«Tagad es vairs nedabūšu labo vietu,» viņš domāja. «Un pie tā visa vainīgs šis nelaimīgais grāmatu tārps. Kādēļ viņam tieši šodien vajadzēja nākt ar savu manuskriptu? Bet tā jau iet vienmēr, kad gribi būt otram izpalīdzīgs.»
Šajā acumirklī students redzēja nākam pretī tieši to, par kuru viņš nupat domāja. Protams, ka viņš nācējam negribēja tūliņ atzīties, ka nozaudējis manuskriptu, kamēr nebija izmēģinājis to kaut kā atgūt, un tādēļ gribēja paiet klusu garām. Bet arī otrs gāja pavisam nomākts un nobēdājies, visu laiku domādams, ko. gan students teiks par viņa grāmatu. Kad tas nu gribēja steigties garām, nelaipni pamādams ar galvu, grāmatas sarakstītāju pārņēma briesmīgas bailes. Viņš saķēra biedru pie piedurknes un jautāja, vai tas jau kaut mazliet esot ielūkojies viņa manuskriptā.
— Es patlaban nāku no eksāmena, — students atbildēja un žigli gribēja iet tālāk. Bet otrais domāja, ka students tikai vēlas tikt no viņa vaļā, lai nebūtu jāsaka, cik ļoti tam nepaticis manuskripts. Ak, nu autoram bija tā, it kā sirds viņam lūztu pušu. Šis darbs, kuram viņš bija ziedojis piecus garus mūža gadus, tātad nekur nederēja! Dziļi noskumis viņš teica studentam:
— Klausies, ko es tev lūgšu! Izlasi manu grāmatu, cik ātri vien iespējams, un tad pasaki man, ko tu par to domā; bet, ja tai nav nekādas vērtības, ņem sadedzini, jo tad es to vairs negribu ne redzēt!
Pēc šiem vārdiem viņš ātri aizsteidzās. Students pavadīja viņu ar skatienu un gribēja saukt atpakaļ, bet tad tam ienāca prātā kas cits, un viņš devās uz mājām.
Pārnācis mājās, viņš steigšus pārģērba atkal savas darbdienas drēbes un aizsteidzās, lai meklētu pazudušās lapas. Viņš meklēja uz ielām, tirgus laukumos un dārzos. Tad viņš pārmeklēja sētas un izgāja pat tālu ārpus pilsētas, tomēr tam nelaimējās atrast nevienu vienīgu lapu.