Kad viņš pāris stundas tā bija izmeklējies, tad jutās tik izsalcis, ka kaut ko vajadzēja iekost. Savā parastajā ēdnīcā viņš atkal satika mūžīgo, studentu, kas tūliņ steidzās viņam klāt, lai dabūtu kaut ko zināt par savu grāmatu.
— Es šovakar aiziešu pie tevis un par to parunāšu, — students mazliet noraidoši ieteicās. Viņš tomēr vēl negribēja atzīties, ka nozaudējis manuskriptu, kamēr nebija pilnīgi pārliecinājies, ka to nekad vairs nedabūs rokā.
Mūžīgais students nobālēja.
— Neaizmirsti, ka tev grāmata jāiznīcina, ja tā nekur neder! — viņš iesaucās aizejot, jo tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka biedram viņa darbs nepavisam nav paticis.
Students steidzās atkal atpakaļ uz pilsētu un meklēja, kamēr kļuva pavisam tumšs, tomēr no pazudušajām lapām neatrada nekādu pēdu. Nākot atpakaļ, uz savu dzīvokli, viņš sastapa dažus studiju biedrus.
— Kur tad tu visu laiku blandījies apkārt, ka pat neieradies pavasara svētkos? — biedri vaicāja.
— Ko, vai tad šodien ir pavasara svētki? — iesaucās students. — To es pavisam biju piemirsis.
Kamēr viņš vēl sarunājās ar biedriem, tiem garām gāja kāda jauna meiča, kas studentam ļoti patika. Viņa nelikās studentu redzam, bet sarunājās ar kādu citu, kam ļoti laipni uzsmaidīja. Tikai tagad studentam pēkšņi iešāvās prātā, ka viņš taču bija lūdzis šo jauno meiteni, lai arī viņa ierodas pavasara svētkos, jo gribēja būt ar to kopā, bet tagad viņš pats tur nebija ieradies. Ak, ko gan lai meiča tagad par viņu domā!
Viņam iedūrās kā nazis sirdī, un viņš gribēja steigties meitenei tūliņ pakaļ, bet šajā acumirklī viens no biedriem ieteicās:
— Ar Stenbergu, mūsu grāmattārpu, vairs nav labi. Šodien pēc pusdienas viņš saslimis.
— Nav taču nekas bīstams? — students vaicāja.
— Viņam ir sirdskaite. Bijusi nopietna lēkme, kas katru brīdi var atkārtoties. Ārsts saka, ka to nomācot kādas smagas bēdas, un viņa izveseļošanās esot atkarīga no tā, vai būtu iespējams šīs bēdas novērst.
Tad students aizsteidzās pie slimnieka. Tas gulēja bāls un nevarīgs savā gultā vēl joprojām smagās lēkmes ietekmē.
— Es atnācu pie tevis, lai parunātu par tavu grāmatu, — students iesāka. — Tas ir ļoti ievērojams darbs, reti kad dabū lasīt kaut ko tik skaistu.
Mūžīgais students pacēlās gultā sēdus un uzlūkoja biedru lielām acīm.
— Kādēļ tad tu šo pēcpusdienu izturējies tik savādi? — viņš ievaicājās.
— Es biju sliktā omā, tāpēc, ka izgāzos cauri tentamenā, un bez tam man likās, ka mans spriedums tev nemaz nav no tik liela svara, — students paskaidroja. — Tomēr tava grāmata man patika ļoti.
Slimnieks pētījoši uzlūkoja studentu un arvien vairāk pārliecinājās, ka tas no viņa kaut ko slēpj.
Tu to saki tikai tāpēc, ka es esmu slims un gribi mani iepriecināt.
— Nepavisam ne. Tas ir ļoti teicams darbs, to es tev varu pilnīgi apgalvot.
— Vai tu patiesi to neesi iznīcinājis, kā es tev liku?
— Tik traks es taču neesmu.
— Tad atnes manuskriptu šurp! Pierādi man, ka tu to neesi iznīcinājis, pēc tam es tev ticēšu, — noteica slimais un noguris un bezspēcīgs atslīga atpakaļ uz spilvena. Students kļuva pavisam nemierīgs, jo baidījās, ka nabaga slimniekam varētu uznākt atkal jauna lēkme.
Šis brīdis studentam bija šausmīgs. Viņš saņēma slimnieka rokas savās rokās un sāka tam stāstīt, ka caurvējš izrāvis manuskripta lapas ārā pa logu un ka viņš jūtoties ļoti nelaimīgs, jo nodarījis autoram tik lielus zaudējumus. Kad viņš bija beidzis, slimnieks mīļi glāstīja studenta rokas.
— Tu esi ļoti labs pret mani, — viņš teica. — Tomēr nepūlies velti, stāstot man šādas izdomas, lai mani žēlotu. Es saprotu, ka tu esi izpildījis manu gribu un manuskriptu iznīcinājis, jo tas bija nederīgs. Tagad tu tikai negribi atzīties, jo baidies, ka es to neizturēšu.
Students deva goda vārdu, ka teicis patiesību, tomēr slimnieks stūrgalvīgi palika pie sava un negribēja ticēt.
— Ja tu atdotu manu manuskriptu, tad es gan tev ticētu, — slimais teica.
Viņš kļuva arvien vārgāks, un students galu galā atzina par labāku pavisam aiziet. Viņš baidījās, ka ar savu klātbūtni tikai varētu pasliktināt slimnieka stāvokli.
Pārnācis mājās, viņš jutās tik noguris un izmisis, ka tikko spēja noturēties kājās. Viņš uzvārīja sev glāzi tējas un likās gultā. Kad jauneklis uzvilka sev pāri segu, tam negribot ienāca prātā, ka šorīt atmostoties bijis daudz laimīgāks. Arī viņa paša jaukās cerības tagad bija vējā, bet tas jau vēl būtu paciešams. «Visļaunākais taču ir, ka es visu mūžu nevarēšu tikt vaļā no apziņas, ka esmu padarījis otru cilvēku nelaimīgu,» viņš pats sev teica.
Viņš bija pārliecināts, ka visu nakti nevarēs ne mirkli aizmigt. Tomēr dīvainā kārtā iemiga tūliņ, tikko bija nolicis galvu uz spilvena. Viņš nepaguva pat nodzēst lampu, kas dega uz galdiņa pie gultas.
PAVASARA SVĒTKI
Tajā brīdī, kad students iemiga, ārpusē uz jumta pie bēniņu lodziņa stāvēja mazs puišelis dzeltenās ādas biksītēs, zaļā vestē, ar baltu pušķi rotātu cepurīti galvā. Šis mazais zēns bija pārliecināts, ja viņš būtu jaunā cilvēka vietā, kas tur gulēja savā gultā, tad justos pilnīgi laimīgs.
Ka Nilss Holgersons, kas tikai vēl pirms pāris stundām bija rotaļājies pie Ekulsundas līča dzelteno pureņu vidū, tagad atradās Upsalā, vainojams bija krauklis Bataki, kas viņu ievilināja šajā dēkā.
Puikam pašam tādas domas nepavisam nevarēja ienākt prātā. Viņš gulēja uz ciņa un lūkojās augšā zilajās debesīs, kad pēkšņi starp klīstošajiem mākoņiem ieraudzīja kraukli. Puika vismīļāk būtu gribējis noslēpties no kraukļa, bet Bataki jau bija. viņu ieraudzījis un nākamajā mirklī nolaidies lejā purenēs. Te viņš uzrunāja Nilsu Holgersonu tik vienkārši, it kā viņi abi jau sen būtu bijuši vislabākie draugi.