Lai gan krauklis izturējās ļoti drūmi un svinīgi, zēns tomēr pamanīja, ka putna acis nicīgi iedzalkstījās. Zēnam pat likās, ka krauklis ir atlaidies, lai viņu kaut kā piezobotu. Tādēļ viņš nolēma nemaz nepievērst tam uzmanību.
Bet krauklis teica, viņš vis neesot aizmirsis doto solījumu, ka atlīdzināšot Sprīdītim par to, ka nav drīkstējis viņam atklāt, kur atrodas «brāļa daļa», tāpēc tagad uzticēšot tam kādu citu noslēpumu.
Viņš zinot, kādā veidā tāds, kas apburts tāpat kā Sprīdītis, atkal varot kļūt par cilvēku.
Krauklis bija pilnīgi pārliecināts, ka, izmetot tādu makšķeri, zēns tūliņ tai uzķersies. Tomēr Sprīdītis izturējās diezgan vēsi un atteica: viņš zinot gan, ka kļūšot atkal par cilvēku, ja Akkai izdošoties balto zostēviņu aizvest sveiku un veselu vispirms uz Laplandi un tad atpakaļ uz Skoni.
— Bet tu taču zini, ka nav nemaz tik viegli izvadāt zostēviņu sveiku un veselu pa visu zemi, — krauklis atbildēja. — Būtu teicami, ja tu zinātu vēl kādu citu iespēju, kad šis pasākums tev neizdotos. Bet, ja tu nekā negribi zināt, es varu arī klusēt.
Tad zēns sacīja, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja krauklis pastāstītu šo noslēpumu.
— To es arī darīšu, — krauklis paskaidroja, — bet tikai, kad pienāks īstais brīdis. Sēdies man mugurā un dodies līdzi kādā lidojumā, tad redzēsim, vai neradīsies kāds izdevīgs gadījums.
Nu zēnam atkal modās aizdomas, un viņš lāgā nezināja, kā izturēties pret kraukli.
— Tev gan laikam nav drosmes man uzticēties? — krauklis iejautājās.
Bet Nilss nepavisam nevarēja paciest, ja kāds domāja, ka viņam trūkst drosmes. Un tāpēc viņš jau nākamajā mirklī sēdēja krauklim mugurā.
Bataki nonesa Nilsu Upsalā un palaida viņu tur uz kāda jumta. Tad viņš lika zēnam, lai tas labi apskatoties un viņam pasakot, kas šajā pilsētā dzīvojot un kas to pārvaldot.
Zēns pārlaida skatienu pāri pilsētai. Pilsēta bija diezgan plaša un atradās jaukā vietā — liela un auglīga līdzenuma vidū. Viņš redzēja daudzas smalkas un skaistas mājas, un uz kāda pakalna pacēlās stipra mūra pils ar diviem masīviem torņiem.
— Varbūt tur dzīvo pats karalis ar savu galmu, — puisēns ieminējās.
— Tavs minējums ir diezgan pareizs, — krauklis atteica. — Šajā pilsētā senos laikos tiešām dzīvojuši karaļi; bet tagad šis spožais laiks jau beidzies.
Nilss palūkojās vēlreiz visapkārt. Un tagad viņa uzmanība pievērsās skaistajai katedrālei ar trim slaidiem torņiem, krāšņiem portāliem un bagātīgi izgreznotiem mūriem. Milzīgā ēka laistījās rieta saules staros.
— Varbūt te dzīvo bīskaps ar saviem mācītājiem? — zēns ieteicās.
— Šis minējums arī nav peļams, — krauklis atbildēja. — Agrāk te dzīvojuši arhibīskapi, kuriem bijusi tāda pati vara kā karaļiem; arī tagad te dzīvo kāds arhibīskaps, tikai viņam vairs nav agrākās varas šajā pilsētā.
— Tad es nezinu, kas te īsti valda, — Nilss sacīja,
— Šajā pilsētā valda zinātne, — krauklis svinīgi paziņoja. — Visas šīs lielās ēkas, kuras tu redzi te visapkārt, ir ierīkotas zinātnei un tās vīriem.
Zēns tam nemaz negribēja ticēt. Bet krauklis aicināja:
— Nāc vien man līdzi, tad tu pats redzēsi.
Pēc šiem vārdiem krauklis paņēma Nilsu un laidās projām, viņi kopā aplūkoja lielos namus. Daudzās vietās logi bija vaļā, un zēnam izdevās šur un tur ieskatīties iekšā. Tagad viņš nu redzēja, ka krauklis runājis patiesību.
Bataki rādīja zēnam lielo bibliotēku, kas bija pilna grāmatām, sākot no pagrabiem līdz pašai jumta korei. Krauklis ieveda zēnu lepnajā augstskolas ēkā un rādīja viņam greznās auditorijas. Tad viņš laidās ar mazo garām vecajām ēkām, kuras sauca par Gustava iestādi; te zēns pa logiem varēja redzēt izbāztus zvērus. Viņi laidās pāri botāniskajam dārzam, kur bija savākti kopā daudzi reti stādi, un skatījās uz observatoriju, kur teleskopi bija nostādīti pret debesīm.
Viņi lidoja garām daudziem logiem; un zēns redzēja istabas, kuru sienas bija apkrautas grāmatām, un veci kungi ar brillēm uz deguna te uzcītīgi lasīja un rakstīja. pēc tam viņi laidās garām jumtu lodziņiem, kur istabiņās studenti gulēja izstiepušies uz dīvāniem ar bieziem papīra žūkšņiem rokās.
Beidzot krauklis nolaidās uz kāda jumta.
— Vai nu tu redzi, ka man bija taisnība, kad tev teicu, ka šajā pilsētā valda zinātne? — krauklis vaicāja.
Un zēnam bija jāpiekrīt, ka krauklim esot gan taisnība.
— Ja es nebūtu krauklis, — Bataki turpināja, — bet tāds pats cilvēks kā tu, tad es gan nomestos uz dzīvi šajā pilsētā. Es katru dienu sēdētu istabā, kur gar sienām ir daudz grāmatu, un lasītu visu, kas grāmatās rakstīts. Vai tev arī negribētos tā darīt?
— Nē, liekas, ka man labāk patīk ceļot apkārt ar meža zosīm, — puisēns atbildēja.
— Kā, vai tu negribētu būt par cilvēku, kas prot ārstēt slimības? — krauklis iejautājās.
— Jā gan, tas man it labi patiktu.
— Vai tu negribētu būt tāds cilvēks, kurš visu zina, kas kādreiz noticis pasaulē, kurš prot visas valodas, kurš zina pasacīt saules, mēness un zvaigžņu ceļus pie debesīm? — krauklis vaicāja.
— Jā gan, tas varētu būt ļoti interesanti.
— Vai tu negribētu mācīties pazīt, kas labs un kas ļauns, kas taisnība un kas netaisnība?
— Arī tas ir labi un derīgi, — zēns atbildēja. — Es jau bieži to esmu izjutis.
— Un vai tev nepatiktu kļūt par mācītāju un teikt sprediķi dzimtenes baznīcā?