— Ja man tas kādreiz izdotos, tad tēvs un māte būtu pārāk laimīgi, — zēns nopūtās.
Ar šādām sarunām krauklis gribēja panākt, lai Nilss saprastu, cik laimīgi var justies tie jaunieši, kuriem izdevies šeit apmesties un nodoties studijām. Tomēr Sprīdītis toreiz vēl nevēlējās būt viens no tiem.
Nejauši tai pašā vakarā tika rīkoti pavasara svētki, kurus Upsalā svin katru gadu pavasara atnākšanai par godu.
Tagad Nilss Holgersons redzēja studentus gājienā uz botānisko dārzu, kur šos svētkus parasti mēdza svinēt. Viņi nāca garā un plašā kopgājienā, ar baltajām studentu cepurēm galvā, un visa iela līdzinājās melnai straumei, kas pārklāta baltām ūdensrozēm. Gājienam pa priekšu nesa zeltā izšūtus baltus zīda karogus, un visā gājiena laikā dalībnieki nepārtraukti dziedāja pavasara atmodas dziesmas. Tomēr Nilsam Holgersonam likās, ka dziesmas nedzied vis studenti pavasarim par godu, bet, ka tās pašas plūst pāri visai jauniešu straumei, it kā pavasaris pats būtu kaut kur paslēpies un dziedātu studentiem. Zēns nemaz nespēja iedomāties, ka tik skaista varētu būt cilvēku dziedāšana! Šīs dziesmas skanēja kā vēja šalkšana skuju meža galotnēs, kā tērauda zvana mēles baznīcu torņos un kā meža gulbju dziesmas tālajā jūras krastā.
Kad studenti bija nonākuši dārzā, kur zāļu laukumi vizēja pirmajā gaiši zaļajā pavasara krāšņumā un kokos un krūmos raisījās pirmie pavasara pumpuri, gājiens apstājās pie runātāju tribīnes. Tajā uzkāpa kāds jauns, stalts vīrietis un sāka runāt.
Tribīne bija uzcelta uz lielās augu mājas lieveņa, bet krauklis novietoja zēnu uz siltumnīcas jumta. Tur viņš sēdēja ļoti ērti un mierīgi un noklausījās daudzas runas, Beidzot tribīnē uzkāpa kāds vecāks kungs. Viņš teica, ka esot jauki būt jaunam un studēt Upsalā. Viņš runāja par skaisto un mierīgo studiju darbu un par patīkamo, saulaino jaunības prieku, kuru nekur nevarot baudīt tik pilnīgi kā savu studiju biedru vidū. Ne vienreiz vien viņš uzsvēra lielo laimi, ko gūstam, pavadot laiku jautru un cēlu jauniešu sabiedrībā; tas atvieglojot darbu, mazinot raizes un piešķirot cerībām mirdzumu.
Zēns aplūkoja studentus, kas bija sanākuši kopā puslokā ap runātāja tribīni, un tikai tagad viņš sāka saprast, cik liela laime būtu, ja varētu piederēt šādai sabiedrībai. Liels gods un laime. Te katrs juta sevī daudz vairāk spēka nekā savrupībā, tāpēc, ka piederēja šai saimei.
Pēc runas nodziedāja atkal kādu dziesmu, un pēc dziesmas tribīnē kāpa cits runātājs. Nilss nekad nebūtu ticējis, ka cilvēku teiktie vārdi spētu tik dziļi saviļņot, aizraut un iepriecināt.
Līdz šim Nilss Holgersons bija aplūkojis pa lielākai daļai tikai studentus, bet tagad viņš vēroja, ka ne tikai viņi vien bija dārzā. Tur redzēja arī jaunas meitenes gaišos tērpos un vēl daudz citu ļaužu. Bet visi tie, tāpat kā Nilss, likās ieradušies šeit tikai studentu dēļ.
Runas un dziesmas dažkārt uz brīdi tika pārtrauktas, tad sapulcējušies sadalījās bariņos un izklīda pa visu dārzu. Tomēr pēc neliela pārtraukuma ikreiz tribīnē parādījās kāds jauns runātājs, kuru drīz vien ielenca klausītāju bari. Un tā tas turpinājās, līdz metās vakars.
Kad svētki bija beigušies, zēns dziļi atvilka elpu un sāka berzēt acis, it kā pamodies no sapņa. Viņš bija atradies tādā zemē, kur līdz šim nebija spēris savu kāju. Visi šie jaunieši, kas tik pilni dzīvesprieka un droši par uzvaru lūkojās nākotnē, bija spējuši arī citiem iedvest līksmi un laimes sajūtu, tā, ka arī zēns tagad it kā atgriezās no prieku zemes. Kad bija apklusušas pēdējās dziesmas skaņas, Nilsam radās tāda sajūta, it kā viņa līdzšinējā dzīve būtu bijusi ļoti nožēlojama, un viņš gandrīz nemaz vairs nevarēja saņemties griezties atpakaļ pie saviem ceļabiedriem.
Krauklis visu laiku bija sēdējis zēnam blakus, tagad viņš ar kāju kasīja sev aiz auss.
— Nu, Sprīdīt, vai lai tagad tev pastāstu, kā tu atkal varētu kļūt par cilvēku? — viņš vaicāja. — Tev vajag nogaidīt, kamēr tu atradīsi kādu, kas tev sacītu, ka viņš labprāt gribētu tavā vietā ceļot, apkārt ar meža zosīm. Tad tev jānogaida īstais brīdis un tam jāsaka… — Tagad Bataki pateica zēnam dažus vārdus, kas bija tik iespaidīgi un bīstami, ka tos nemaz nedrīkstēja izrunāt skaļi, bet vajadzēja paziņot čukstot un turklāt lietot tikai tad, kad bija liela nepieciešamība.
— Tā, cits tev nekas vairs nav jāsaka, ja gribi atkal kļūt par cilvēku, — krauklis beigās noteica.
— Jā, to es ticu, — zēns atbildēja, — bet es nekad neatradīšu tādu, kas gribētu stāties manā vietā.
— Ak, tas nemaz nav tik neiespējami, — krauklis apgalvoja.
Pēc tam Bataki atgriezās ar Sprīdīti pilsētā un nolika to uz jumta pie lodziņa, kur, kā jau mēs dzirdējām, zēns sēdēja labu brīdi un pārdomāja, cik laimīgam tomēr vajag būt šim studentam, kas šeit gulēja.
PĀRBAUDĪJUMS
Students atmodās no miega un ieraudzīja, ka lampa vēl vienmēr deg uz viņa naktsgaldiņa.
«Ak, esmu aizmirsis to nodzēst,» viņš nodomāja un atspiedās uz elkoņa, lai to izdarītu. Bet, iekams students bija paguvis lampu izdzēst, viņš ievēroja, ka uz rakstāmgalda kaut kas kustas.
Istabiņa bija gluži maza; starp gultu un rakstāmgaldu bija tikai neliels atstatums, un students labi varēja pārredzēt visas grāmatas un papīrus, rakstāmlietas un ģīmetnes, kas atradās uz galda. Viņš saredzēja arī uz galda pamesto spirta plītiņu un tējas paplāti. Cik savādi — tikpat skaidri kā visas citas lietas viņš redzēja arī pavisam mazu puišeli, kas patlaban bija noliecies pie sviesta trauciņa un gatavoja sev sviestmaizi.
Students iepriekšējā dienā bija tik daudz piedzīvojis, ka jutās gluži vienaldzīgs pret visu, kas vēl varētu notikt. Viņš ne sabijās, ne arī brīnījās, tikai domāja, ka tas pavisam dabiski: šis mazais puišelis iezadzies istabā, lai sadabūtu sev kaut ko ēdamu.