Lampu nenodzēsis, students nolikās atpakaļ gultā un pusaizvērtām acīm vēroja mazo puišeli. Tas patlaban omulīgi sēdēja uz tintes sausekļa un mielojās ar studenta vakariņu paliekām. Varēja redzēt, ka mazais šo patīkamo nodarbošanos vilka pēc iespējas garumā. Viņš čāpstināja lūpas un aiz labsajūtas valbīja acis. Sausās maizes garozas un siera atlikumi mazajam knēvelim acīm redzot ļoti gāja pie sirds.
Students negribēja mazo traucēt mielastā, bet, kad tas likās jau pavisam paēdis, viņš to uzrunāja.
— Paklau, kas tu tāds esi? — students iejautājās.
Zēns satrūkās un aizskrēja pie loga; bet, kad redzēja, ka students paliek mierīgi gultā un necenšas to saķert, apstājās.
— Es esmu Nilss Holgersons no Rietumvemmenhegas, — viņš paskaidroja. — Esmu tāds pats cilvēks kā tu, bet tiku pārvērsts par rūķīti un kopš tā laika ceļoju
apkārt ar meža zosīm.
— Dīvains gadījums, — students ieteicās.
Un tad viņš mazo izprašņāja par visiem sīkumiem, kamēr apmēram zināja, ko Nilss Holgersons pieredzējis, kopš aizgājis no mājām.
— Tev patiesi ir ļoti labi, — students nopūtās.
— Ak, kaut es varētu būt tavā vietā un tikt vaļā no visām savām rūpēm!
Bataki sēdēja ārpusē uz palodzes un klausījās. Kad students tā nopūtās, krauklis piedauzīja ar knābi pie loga rūts, un zēns tūliņ noprata, ka krauklis viņam atgādina izmantot gadījumu, ja students izteiktu īsto vārdu.
— Nestāsti man taču niekus, ka tu ar mani mainītos! — zēns atbildēja. — Students nekad negribēs būt cita vietā.
— Tā es arī šorīt domāju, kad pamodos, — students atteica. — Bet tev tikai vajadzētu zināt, ko visu šodien esmu pārdzīvojis. Man vairs nav ne mazākās laimes pasaulē. Vislabākais būtu, ja es varētu aizlaisties meža zosīm līdzi.
Atkal krauklis piedauzīja ar knābi pie loga; arī Nilsam sāka skurbt galva un sirds stipri pukstēja, jo izklausījās tā, ka students drīz, drīz izteiks īsto vārdu.
— Tagad es tev esmu izstāstījis, kā man līdz šim gājis, — zēns teica studentam. — Pastāsti arī tu, kā klājas tev!
Students bija ļoti priecīgs, ka varēja kādam atklāt savu sirdi, un viņš izstāstīja it vaļsirdīgi, kas viss viņam nupat gadījies.
— Visu citu es pārdzīvotu, — viņš beidzot sacīja.
— Bet nespēju paciest, ka esmu iegrūdis biedru nelaimē. Man būtu daudz labāk, ja es varētu tavā vietā ceļot apkārt ar meža zosīm.
Tagad krauklis vēl spējāk pieklauvēja pie loga, bet zēns palika labu brīdi mierīgi sēžam un lūkojās zemē, nogrimis domās.
— Pagaidi brīdi, es tūliņ būšu atpakaļ, — viņš klusi teica studentam.
Pēc tam viņš sīkiem, gausiem solīšiem pārgāja pāri rakstāmgaldam un izkāpa ārā pa logu. Tieši tai brīdī, kad viņš nokļuva uz jumta, uzlēca saule un sārtie rīta stari apmirdzēja visu Upsalu. Visi torņi un jumti zaigoja un vizuļoja, un zēnam neviļus ienāca prātā, ka šī tomēr ir īsta līksmes pilsēta.
— Par ko īsti tu domā? — krauklis iesaucās. — Nu jau tu atkal esi palaidis garām izdevību kļūt par cilvēku!
— Man nav nekādas patikas mainīties ar studentu, — atbildēja zēns. — Jo tad man būtu vienīgi nepatikšanas ar vēja aizpūstajiem papīriem.
— Papīru dēļ tev nepavisam nav jāuztraucas, tos es tev varu pagādāt atpakaļ, — krauklis ieteicās.
— To es ticu gan, tomēr neesmu drošs, vai tu to arī darīsi. Šajā ziņā man vispirms vajadzētu būt nodrošinātam, — Nilss turpināja.
Neatteicis ne vārda, krauklis izpleta spārnus un aizlaidās. Bet jau pēc pāris mirkļiem viņš atgriezās ar dažām papīra lapām knābī. Un tā viņš veselu stundu laidelēja turp un atpakaļ, čakli kā bezdelīga vijot ligzdu, un nesa zēnam vienu manuskripta lapu pēc otras.
— Tā, tagad tev jau ir rokā gandrīz viss manuskripts, — viņš beidzot ierunājās un elsdams nometās uz palodzes.
— Esmu tev ļoti pateicīgs, Bataki, — zēns atteica. — Un tagad es iešu atkal iekšā turpināt sarunu ar studentu.
Šajā acumirklī arī krauklis paskatījās pa logu iekšā, un te nu viņš redzēja, ka students kārto lapas, rūpīgi tās izgludinot.
— Tu tomēr esi vislielākais muļķa galva, kādu jebkad esmu redzējis! — Bataki rāja zēnu. — Kādēļ tu atdevi studentam manuskripta lapas? Tagad tev vairs nemaz nav vērts iet pie viņa iekšā, jo nu viņš vairs nekādā ziņā negribēs ar tevi mainīties.
Zēns uzlūkoja studentu. No pārāk lielas laimes tas skraidīja vienā kreklā pa istabu un lēkāja no prieka.
— Ak Bataki, tu jau mani gribēji tikai pārbaudīt, to es zinu itin labi, — Nilss Holgersons sacīja. — Tu droši vien domāji, ka es atstāšu zostēviņu Mārtiņu vienu
pašu viņa grūtajā ceļojumā, ja tikai man pašam būtu labi. Bet, kad tur istabā students mani iepazīstināja ar savu stāstu, tikai tad es sajutu, cik nejauki, ja atstāj draugu postā. Un to es negribēju darīt.
Krauklis pakasīja ar kāju pakausi un izskatījās gandrīz apmulsis. Viņš nemaz vairs nezināja, ko teikt, un laidās tūliņ ar zēnu atpakaļ pie meža zosīm.
XXXVI DAIĻDŪNĪTE
PELDOŠĀ PILSĒTA
Piektdien, 6. maijā
Neviens gan nebija mīļāks un sirsnīgāks par mazo pelēko zosi Daiļdūnīti. Visas meža zosis viņu ļoti mīlēja, un baltais zostēviņš labprāt atdotu savu dzīvību viņas dēļ. Ja viņa kaut ko lūdza, pat Akka nevarēja tai atteikt.
Tikko Daiļdūnīte nonāca pie Melara, viņa pazina atkal apgabalu. Aiz ezera vajadzēja atrasties jūrai ar lielajām šērām, kur uz kādas mazas saliņas dzīvoja viņas vecāki un māsas. Daiļdūnīte lūdza meža zosis, lai tās, pirms dodas tālāk uz ziemeļiem, iegriežas viņas dzimtenē, jo viņai griboties savējiem pateikt, ka esot sveika un vesela. Vecākiem tas sagādātu lielu prieku.