Akka gan pateica Daiļdūnītei savas domas, ka viņas vecāki, brāļi un māsās toreiz, Elandes salu atstājot, neesot vis izrādījuši nekādu lielu līdzjūtību pret slimo Daiļdūnīti. Bet Daiļdūnīte negribēja Akkai piekrist.
— Ko tad viņi lai būtu darījuši, redzēdami, ka es vairs nespēju lidot? — viņa atjautāja. — Manis dēļ viņi taču nevarēja palikt Elandē.
Lai vairāk ieinteresētu meža zosis un ierosinātu tās lidot viņai līdzi uz šērām, Daiļdūnīte sāka stāstīt par savu dzimteni. Tā atrodoties uz kādas klinšu salas. Ja raugoties uz šo salu no tālienes, tad izliekoties, ka tur neesot vairāk kā vienīgi kaili akmeņi, bet, ja pielidojot salai gluži klāt, tad redzot, ka klinšu spraugās un iedobumos pārpilnam atrodama visāda barība. Un ilgi vajadzētu meklēt labākas vietas perēšanai kā tur klinšu spraugās un zem kārklu krūmu zariem. Bet visjaukākais esot kāds vecs zvejnieks, kas dzīvojot turpat uz pakalna. Daiļdūnīte esot dzirdējusi, ka savās jaunības dienās viņš bijis liels mednieks, kas aizvien braukājis pa jūru un medījis putnus. Bet savās vecumdienās, kad sieva jau nomirusi un bērni aizbraukuši tālu prom pasaulē, viņš dzīvojot viens pats savā namiņā un tagad sargājot putnus uz salas. Viņš vairs nekad nešaujot putnus un atrunājot arī citus zvejniekus no putnu medībām. Viņš pat apstaigājot putnu ligzdas un, ja redzot kādu perējam, tad pienesot pats tam klāt barību. Neviens putns no viņa nebaidoties. Daiļdūnīte bieži vien ieradusies viņa būdā un tikusi pamielota ar maizes drupatām. Tā kā vecais vīrs tik labi izturoties pret putniem, tie arī lielos baros ierodoties tur šērās, un drīz vien jau tiem sākšot pietrūkt vietas. Ja pavasarī atlidojot par vēlu, tad varot notikt, ka jau visas perējamās vietas aizņemtas. Tāpēc arī Daiļdūnītes vecākiem un māsām ar brāļiem vajadzējis viņu pamest Elandes salā.
Viņa tik ilgi lūdzās, ka beidzot meža zosis arī paklausīja. Viņas gan jau bija nosebojušās un labāk dotos tieši uz ziemeļiem, tomēr Daiļdūnītes vecāku apciemojums pagarināja ceļojumu tikai par vienu dienu.
Kādā rītā, ieturējušas krietnu azaidu, zosis devās ceļā uz rītiem pāri Melaram. Nilss lāgā nezināja, uz kurieni viņi dodas, bet ievēroja, ka krasti kļūst arvien biezāk apdzīvoti un uz ezera manāma lielāka rosība, jo tālāk viņi lidoja uz austrumiem.
Smagi piekrauti plosti un laivas devās tādā pašā virzienā kā meža zosis, un daudz skaistu, baltu tvaikoņu nāca viņiem pretim vai arī devās garām. Gar ezera krastiem dzelzceļa sliedes un lauku ceļi locījās uz to pašu pusi, visi uz vienu un to pašu mērķi. Tur austrumos vajadzēja atrasties tai vietai, uz kurieni visi steidzās.
Uz kādas salas viņš ieraudzīja lielu, baltu pili, un mazliet tālāk uz austrumiem krasti bija kā sētin nosēti vasarnīcām. Sākumā starp tām atradās lielāki atstatumi, bet drīz vien vasarnīcas stāvēja cieši cita citai blakus. Tās bija daždažādas. Gan līdzīgas pilīm, gan vienkāršām mājiņām. Vietumis bija redzamas garas, zemas kungu mājas, citur vasarnīcas ar daudziem tornīšiem. Ap dažām bija dārzi, bet vairums celtas lapu koku mežā, kas brīvi auga gar ezera krastu. Visas šīs mājas bija ļoti dažādas, tomēr kaut kas tām bija kopējs: tās nebija vienkāršas un nopietnas kā citas ēkas, bet nokrāsotas mirdzoši zaļas, zilas, baltas vai sarkanas kā leļļu mājiņas. Nilss lūkojās lejup uz šīm līksmajām vasarnīcām, kad Daiļdūnīte iesaucās:
— Tagad es skaidri pazīstu savu dzimteni! Lūk, raugieties! Es redzu peldošu pilsētu!
Nilss skatījās uz priekšu, bet nevarēja nekā cita ieraudzīt kā vien retus tvaikus un miglu, kas pārklāja ūdeni. Tad viņš atšķīra augstus torņus un dažas mājas ar garām logu rindām. Te tās parādījās, te izzuda, skatoties pēc miglas kustībām. Bet zeme nekur nebija redzama. Viss, likās, peldēja uz ūdens.
Tagad līksmās, leļļu mājiņām līdzīgās vasarnīcas krastmalā pazuda un to vietā stājās drūmas fabrikas. Aiz augstām sētām atradās koku un ogļu noliktavas. Smagi tvaikoņi stāvēja noenkuroti pie melniem, netīriem tiltiem; bet pāri tam visam plīvoja viegla, caurredzama migla, kas šo skatu savādi pārveidoja un piešķīra tam pat skaistu, svešādu varenumu.
Meža zosis atstāja aiz sevis fabrikas un noliktavas un tuvojās miglā tītajām torņu smailēm. Pēkšņi migla noslīga uz ūdens, tikai daži rožaini un zilgani mirdzoši viegli tvaiki plīvoja virs zosu galvām. Pārējā migla vēlās pār zemi un ūdeni, pilnīgi apslēpdama namu pamatus un apakšējo daļu, bet augšējie stāvi, torņi un namu frontoni bija saredzami. Daži nami izskatījās pārliecīgi augsti un atgādināja Bābeles torni. Zēns varēja iedomāties, ka tie celti uz pakalniem un klinšu mugurām; klintis gan vairs nebija saredzamas, bet tikai nami, kas pacēlās virs miglas masas. Pati migla bija mirdzoši balta, nami tanī izskatījās tumši un melni, jo saule stāvēja austrumos un tās stari namus neskāra.
. Visur, kur vien zēns raudzījās, no miglas iznira jumti un torņi, un viņš saprata, ka meža zosis laižas pār lielu pilsētu. Brīžiem migla sadalījās, un tad zēns redzēja strauju, šalcošu upi, bet zemes nekur nebija. Skats bija brīnum jauks, tomēr Nilss jutās it kā mazliet nomākts. Tā klājas bieži, ja ierauga kaut ko tādu, ko gluži labi nevar izprast.
Tikko pilsēta atradās viņiem aiz muguras, zemi vairs neslēpa migla, un atkal skaidri bija saskatāmi krasti, salas un ūdens. Zēns paraudzījās atpakaļ, lai labāk saskatītu pilsētu, bet tas viņam nelaimējās. Tā tagad šķita kā burvīga pasaka. Spilgtos saules staros migla dūmoja mirdzoši rožainā, zilā vai dzeltenā krāsā. Nami bija gluži balti, it kā celti no gaismas, bet logi un torņi mirdzēja vienās ugunīs. Viss tas peldēja aizvien vēl virs ūdens.