Meža zosis steidzās uz austrumiem. Redzētā aina atkārtojās. Atkal bija redzamas fabrikas un darbnīcas, tad skaistas vasarnīcas. Lejā peldēja daudz tvaikoņu un laivu, bet tagad tās nāca no austrumiem un devās uz rietumiem, uz pilsētas pusi. Viņi lidoja tālāk, un šauro Melarnu līču vietā ūdeņi kļuva plašāki, salas — lielākas. Cietzeme atkāpās un drīz vairs nemaz nebija redzama. Augu valsts kļuva nabadzīgāka, lapu koki — retāki, un drīz vien to vietā stājās priedes. Vasarnīcas izzuda. Bija redzamas tikai lauku mājas un zvejnieku būdas.
Vēl tālāk vairs nebija lielu, apdzīvotu salu: ūdens izskatījās kā nosēts mazām saliņām un klintīm. Līču krasti izzuda. Viņu priekšā atvērās jūra, plaša un bezgalīga.
Šeit laukā zosis nolaidās uz kādas klints, un Nilss vaicāja Daiļdūnītei:
— Kas tā bija par pilsētu, pār kuru tikko laidāmies?
— Es nezinu, kā cilvēki to sauc, — mazā pelēkā zoss atbildēja. — Mēs, lauku zosis, to saucam par «Peldošo pilsētu».
MĀSAS
Daiļdūnītei bija divas māsas — Skaistspārnīte un Zeltacīte. Šīs abas bija spēcīgi un gudri putni, bet viņām nebija tik mīkstas un spīdīgas spalvas kā Daiļdūnītei, un arī viņu raksturi nebija tik maigi un mīlīgi. Jau tajā laikā, kad māsas vēl bija mazi zoslēniņi, ir vecāki, ir radi un pat vecais zvejnieks bija likuši saprast, ka Daiļdūnīte viņiem patīk labāk, un tādēļ abas māsas Daiļdūnīti jau no sākta gala ienīda.
Kad meža zosis apmetās uz šēras, Daiļdūnītes abas māsas — Skaistspārnīte un Zeltacīte ganījās zaļajā laukumā un tūliņ ieraudzīja svešinieces.
— Lūk, māsiņ Zeltacīt, kādas skaistas meža zosis salaidušās mūsu salā! — teica Skaistspārnīte. — Man nav bijusi izdevība redzēt daudz tādu putnu, kam būtu tik stalta uzvedība. Un paskat tikai, viņu starpā uzturas arī balts zostēviņš. Vai tu maz kādreiz esi redzējusi skaistāku putnu? Viņu varētu pat noturēt par gulbi. Zeltacīte piekrita māsai un teica, ka sala esot ļoti pagodināta ar šo viesu ierašanos. Bet pēkšņi viņa pati sevi pārtrauca un iesaucās:
— Māsiņ Skaistspārnīt! Māsiņ Skaistspārnīt! Vai tu redzi, kas tur vēl ir pie viņām?
Un tai pašā mirklī arī Skaistspārnīte pazina māsu Daiļdūnīti un bija tik pārsteigta, ka palika labu laiciņu stāvot ar atvērtu knābi un šņāca.
Tas taču nav iespējams, tas taču nav iespējams! Kā viņa varējusi nokļūt pie šiem lepnajiem putniem? Mēs taču viņu atstājām Elandē, kur tai vajadzēja aiziet bojā.
Nu viņa mūs apsūdzēs tēvam un mātei un pateiks, ka mēs viņu esam grūdušas un izmežģījušas tai spārnu. Bet tas vēl nebūtu tas ļaunākais, gan tu redzēsi, ka mūs padzīs no šīs salas! — Zeltacīte uztraucās.
— Ja nu šī luteklīte būs atkal šeit, tad mums gaidāmas vienīgi nepatikšanas, — ieteicās Skaistspārnīte. — Bet man liekas, ka gudrākais būs, ja mēs sākumā izrādīsim, it kā priecātos par viņas atgriešanos. Viņa taču ir liela muļķe, un var būt, ka tā nemaz nebūs ievērojusi, ka mēs viņu tīši pagrūdām.
Kamēr Skaistspārnīte ar Zeltacīti tā sarunājās viena ar otru, meža zosis krastā jau bija paspējušas izgludināt saburzītās spalvas un tagad garā rindā gāja uz klints grotu, kur mita vecāki, kā to labi zināja Daiļdūnīte.
Daiļdūnītes vecāki bija lāga putni; viņi te dzīvoja uz salas daudz ilgāk par visiem citiem putniem un labprāt palīdzēja visiem, kas te ieradās, sniegdami labus padomus. Arī viņi bija redzējuši atlaižamies meža zosis,, bet Daiļdūnīti gan nebija pazinuši viņu barā.
— Paskaties tikai, tur uz klinšu salas nolaižas meža zosu bars! Tas tomēr ir savādi, — ieteicās zosu tēvs. — Tas ir stalts zosu bars, to jau var redzēt no lidojuma. Tomēr tik lielam baram te būs grūti atrast piemērotas ganības.
— Līdz šim sala vēl nav tā pārpildīta, un mēs varam: uzņemt arī viesus, — ieminējās zosu māte, kurai bija laipns un labsirdīgs raksturs, tāds pats kā Daiļdūnītei.
Kad Akka pienāca tuvāk, Daiļdūnītes vecāki gāja viņai pretī; viņi patlaban gribēja apsveikt jaunos viesus uz salas un novēlēt tiem visu labāko, kad Daiļdūnīte pacēlās no savas vietas rindā, pārlaidās rindas priekšgalā un nometās pie vecākiem zemē.
— Tēvs, māmiņ, te nu es atkal esmu! Vai jūs vairs nepazīstat savu Daiļdūnīti? — viņa iesaucās.
Sākumā vecās zosis negribēja ticēt savām acīm, bet tad pazina savu meitiņu un, protams, jutās ļoti laimīgas.
Kamēr meža zosu bars, zostēviņš Mārtiņš un arī Daiļdūnīte tik jautri sagāginājās savā starpā, jo visi gribēja pastāstīt, kā īsti Daiļdūnītei laimējies izglābties, pieskrēja arī Skaistspārnīte un Zeltacīte.
— Labdien! Labdien! — viņas sauca un izrādīja tādu prieku par māsas pārrašanos, ka Daiļdūnīte bija ļoti aizgrābta.
Meža zosīm te uz klinšu salas ļoti patika, un tāpēc viņas nosprieda pirms nākošā rīta nelaisties tālāk. Pēc kāda brīža abas māsas vaicāja Daiļdūnītei, vai viņa negribētu nākt apskatīties, kur viņas esot nodomājušas taisīt savas ligzdas. Daiļdūnīte bija tūliņ ar mieru iet līdzi, un, kad viņa redzēja māsu izraudzītās ligzdu vietas, tā slavēja māsas un teica, ka viņas izmeklējušas ļoti labi aizsargātas perēkļu vietas.
— Kur tad tu apmetīsies, Daiļdūnīt? — māsas vaicāja.
— Es? — atjautāja Daiļdūnīte. — Es vairs nepalikšu te uz salas, bet ceļošu līdzi meža zosīm uz Lapzemi.