— Žēl gan; tātad tu gribi mūs atkal atstāt, — ieteicās māsas.
— Es jau būtu gan labprāt palikusi pie jums Un pie vecākiem, — atbildēja Daiļdūnīte. — Bet esmu saderinājusies ar lielo balto…
— «Ko? — iesaucās Skaistspārnīte. — Tu dabūsi skaisto zostēviņu? Tas taču ir…
Bet šajā acumirklī Zeltacīte viņai piegrūda stipri pie sāniem, un māsa aprāvās.
Abas ļaunās māsas visu priekšpusdienu bieži bāza galvas kopā. Viņas bija ļoti dusmīgas, ka Daiļdūnīte dabūjusi tik skaistu līgavaini, kāds ir baltais zostēviņš. Viņām pašām gan arī bija precinieki, bet tie bija vienkāršie, pelēkie zostēviņi; un no tā laika, kad viņas bija ieraudzījušas skaisto, balto zostēviņu Mārtiņu, viņām pašu precinieki likās nejauki un nabadzīgi un viņas vairs negribēja tos pat uzlūkot.
— Tīri var dusmoties līdz nāvei, — ieteicās Zeltacīte. — Kaut jel tu viņu būtu dabūjusi, māsiņ Skaistspārnīt!
— Es gribētu, kaut baltais zostēviņš būtu pavisam pagalam, tad man nebūtu visu vasaru sev jāatkārto: tava māsa Daiļdūnīte saderinājusies ar balto zostēviņu, — Skaistspārnīte prātoja.
Tomēr abas māsas arī turpmāk bija vienmēr laipnas pret Daiļdūnīti; pēcpusdienā Zeltacīte paņēma Daiļdūnīti sev līdzi, lai parādītu tai savu līgavaini.
— Viņš gan nav tik skaists kā tavs līgavainis, bet par to es varu būt droša, ka viņš neizliekas labāks, nekā patiesībā ir, — sacīja Zeltacīte.
— Ko tu ar to gribi teikt, Zeltacīt? — Daiļdūnīte jautāja.
Zeltacīte sākumā gan negribēja, bet beidzot tomēr atzinās: Zeltacīte un Skaistspārnīte bija savā starpā pārspriedušas, vai tikai ar baltā zostēviņa precību viss norisinājies dabiskā kārtā.
— Līdz šim vēl nekad balts zostēviņš nav ceļojis līdzimeža zosīm, — māsas sprieda, — un mums labprāt gribētos zināt, vai tikai viņš nav apburts?
— Vai jūs esat trakas, vai? — iesaucās aizvainotā Daiļdūnīte. — Viņš taču ir pieradināts zostēviņš.
— Bet jums tur tomēr ir kāds, kas ir apburts, — ieteicās Zeltacīte, — un kādēļ viņš pats arī nevarētu būt apburts? Tavā vietā es gan baidītos, vai tikai viņš nav melnais jūras krauklis kormorans?
Zeltacīte prata savus vārdus tik pārliecinoši izteikt, ka patiesi iedvesa Daiļdūnītei bailes.
— Ko tu tur runā, tā taču nevar būt tava nopietnība! — iesaucās Daiļdūnīte. — Tu tikai gribi mani sabiedēt.
— Es vēlu tev vislabāko, Daiļdūnīt, — Zeltacīte atteica. — Nespēju iedomāties neko briesmīgāku par to, ja tu aizlaistos ar kādu jūras kraukli. Tomēr es tev ko teikšu. Raugi viņu piedabūt, lai viņš saēdas šīs saknītes, ko es priekš tevis te esmu salasījusi. Ja viņš būs apburts, tad tas tūliņ parādīsies. Ja nebūs apburts, tad paliks tāds pats, kāds bijis.
* * *
Nilss sēdēja starp lauku zosīm un klausījās, par ko sarunājas Akka ar Daiļdūnītes vecākiem, kad piepeši pavisam izbijusies atskrēja Daiļdūnīte.
— Sprīdīti, Sprīdīti — viņa šņukstēja. — Zostēviņš Mārtiņš patlaban mirst. Es viņu nogalināju.
— Paņem mani mugurā, Daiļdūnīt, un aiznes žigli pie viņa! — iesaucās Nilss.
Viņi abi aizlaidās, bet Akka ar citām meža zosīm aizsteidzās viņiem nopakaļ. Kad viņas nonāca pie zostēviņa, tas gulēja zemē, izstiepies garšļaukus. Viņš nespēja izrunāt neviena vārda, bet visu laiku rīstīja gaisu.
— Pakutini viņam rīkli un padauzi pa muguru! — pavēlēja Akka.
Nilss tā arī darīja; tad baltais zostēviņš sāka klepot un izrīstīja garas saknes, kas tam bija iesprūdušas kaklā.
— Vai tu tās ēdi? — Akka vaicāja, norādot uz zemē guļošajām saknēm.
— Jā, — zostēviņš atbildēja.
— Tad vari būt laimīgs, ka tās tev bija iestrēgušas kaklā, — Akka paskaidroja. — Šīs saknes ir saindētas. Un, ja tu tās būtu norijis, tad neglābjami aizietu bojā.
— Daiļdūnīte teica, lai es saknes ēdot, — zostēviņš paskaidroja.
— Es tās dabūju no māsas, — iesaucās Daiļdūnīte un izstāstīja visu, kā bija noticis.
— Piesargies no māsām, Daiļdūnīt! — Akka viņu pamācīja. — Viņām nav labs prāts uz tevi. Tomēr Daiļdūnītei bija par daudz laba sirds, viņa pat nespēja iedomāties, ka kāds varētu būt arī ļauns. Kad pēc tam atnāca Skaistspārnīte un teica, ka gribot tai parādīt arī savu līgavaini, viņa tūliņ gāja tai līdzi.
— Viņš gan nav tik skaists kā tavējais, — māsa teica,. — bet toties viņš ir daudz dūšīgāks un drošsirdīgāks.
— Kā tu to zini? — Daiļdūnīte vaicāja.
— To es tev varu pasacīt. Starp kaijām un pīlēm te valda posts un bēdas, tādēļ ka katru rītu līdz ar gaismas svīšanu atlaižas kāds liels laupītājputns un katru reizi aiznes pa vienai projām.
— Kas tas ir par laupītājputnu? — Daiļdūnīte ieprasījās.
— Mēs pašas nezinām, — atbildēja māsa. — Tādu laupītājputnu mēs te nekad uz salas agrāk netikām redzējušas. Ir savādi, ka viņš līdz šim nekad vēl nav ķēries klāt zosīm. Tagad nu mans līgavainis ir noņēmies rīt ar viņu cīnīties un aizdzīt pavisam projām.
— Kaut tikai viss veiktos labi! — ieteicās Daiļdūnīte.
— Es tomēr baidos, vai viss izdosies labi, — māsa atbildēja. — Jā, ja mans zostēviņš būtu tik liels un stiprs kā tavējais, tad jau gan es cerētu uz panākumiem.
— Vai man palūgt zostēviņu Mārtiņu, lai viņš uzsāk cīņu ar svešo laupītājputnu? — Daiļdūnīte ieprasījās.
— Tas gan būtu ļoti jauki no tavas puses, — piekrita Skaistspārnīte. — Lielāku pakalpojumu tu man nemaz nevarētu izdarīt.