Otrā rītā zostēviņš Mārtiņš piecēlās pirms saules lēkta; viņš bija uzlaidies uz paša augstākā klintsraga un uzmanīgi lūkojās uz visām pusēm. Drīz no rietumiem parādījās liels, tumšs putns, kas laidās uz salas pusi. Viņam bija milzīgi lieli spārni, un zostēviņš tūliņ redzēja, ka tas ir ērglis. Zostēviņš bija sagaidījis, ka vissliktākajā gadījumā varētu atlaisties pūce, bet tagad redzēja, ka cīņa var prasīt dzīvību. Tomēr viņam nenāca ne prātā izvairīties no cīņas ar daudz lielāku un stiprāku putnu, nekā bija pats.
Ērglis it kā krišus nokrita no augšas zemē un iecirta savus nagus kādā kaijā, tomēr viņš vēl nebija paspējis pacelties ar kaiju gaisā, kad piedrāzās zostēviņš.
— Laid vaļā kaiju! — viņš sauca. — Un nekad vairs nerādies šajā apgabalā, citādi tev būs darīšana ar mani!
— Kas tu tāds par lielībnieku īsti esi? — iesaucās ērglis. — Tā tava laime, ka es nekad neuzbrūku zosīm, citādi tava dziesmiņa būtu uzreiz izdziedāta.
Zostēviņš Mārtiņš domāja, ka ērglis ir par augstprātīgu, lai uzsāktu cīņu ar viņu. Tādēļ viņš pats tūliņ uzbruka ērglim, ieknābās tam kaklā un sāka dauzīt ar spārniem. Saprotams, ka ērglis to nevarēja pieļaut, un tūliņ gāja cīņā ar zostēviņu, tomēr ne jau ar visu spēku.
Zēns vēl gulēja pie Akkas un citām meža zosīm, kad dzirdēja Daiļdūnītes saucienu:
— Sprīdīt! Sprīdīt! Balto zostēviņu plosa ērglis!
— Ņem mani mugurā, Daiļdūnīt, un aiznes pie viņa! — iesaucās zēns.
Kad abi atlaidās uz klints kraujas, zostēviņam jau tecēja asinis no vairākām brūcēm, tomēr viņš vēl neatlaidās no cīņas. Arī zēns nevarēja ielaisties ar ērgli, tādēļ neatlika nekas cits kā meklēt labākus palīgus.
— Žigli, žigli, Daiļdūnīt! Pasauc palīgā Akku ar meža zosīm! — Nilss kliedza.
Bet, tikko zēns bija izteicis šos vārdus, kad ērglis apstājās cīņā.
— Kas te runā par Akku? — viņš prasīja. Un, kad viņš vēl ieraudzīja Sprīdīti un jau netālu dzirdēja meža zosu gāgināšanu, ērglis tūliņ izpleta spārnus.
— Saki Akkai, ka es nekad nedomāju sastapt viņu vai kādu citu no viņas bara te tik tālu jūras krastā! — viņš iesaucās un lepni un majestātiski aizlaidās.
— Tas ir tas pats ērglis, kas mani kādreiz atnesa atpakaļ pie meža zosīm, — ieteicās puika un izbrīnījies nolūkojās tam nopakaļ.
Meža zosis gribēja jau no paša rīta agri laisties projām no salas, tomēr tagad nosprieda iepriekš vēl ieturēt brokastis. Kamēr viņas vēl ganījās, pie Daiļdūnītes atlaidās prīkšķe.
— Man tev jānodod sveiciens no tavām māsām, — prīkšķe teica. Viņas vairs neuzdrošinās rādīties meža zosu tuvumā, tomēr lai es tev pasakot, lai tu neaizlaižoties no salas, iekams neesot apmeklējusi veco zvejnieku.
— To es arī izdarīšu! — iesaucās Daiļdūnīte. Tomēr viņa bija kļuvusi par daudz bailīga un negribēja viena pati doties ceļā. Tādēļ lūdza zostēviņu un Sprīdīti, lai tie viņu pavada līdz zvejnieka būdai.
Būdas durvis bija pavisam vaļā. Daiļdūnīte iegāja iekšā, bet zēns ar zostēviņu palika ārā. Nākamajā acumirklī viņi jau dzirdēja, ka Akka dod zīmi, ka jādodas tālāk. Tai pašā brīdī no būdas iznāca šķietami Daiļdūnīte un aizlaidās kopā ar meža zosīm.
Meža zosu bars jau bija labu gabalu palaidies uz priekšu pāri sīkajām saliņām, kad zēns sāka brīnīties par pelēko zosi, kas laidās viņiem līdzi. Daiļdūnīte taču vienmēr lidoja tik viegli un mierīgā gaitā, bet šī te airējās smagi uz priekšu pa gaisu, ar troksni plivinādama spārnus.
— Akka, griezies atpakaļ! Akka, griezies atpakaļ! — Nilss uzbudināts sauca. — Mūsu barā ir iemaldījies kāds svešs putns. Skaistspārnīte iezagusies mūsu vidū!
Tikko zēns bija izteicis šos vārdus, kad pelēkā zoss nejauki un dusmīgi iekliedzās, un tagad neviens vairs nešaubījās, kas tā tāda bija. Akka un citas meža zosis pagriezās uz viņas pusi; pelēkā zoss nebēga vis tūliņ no bara projām, bet metās virsū baltajam zostēviņam, paķēra Sprīdīti knābī un aiznesa sev līdzi.
Tagad šērās izcēlās mežonīgas medības. Skaistspārnīte laidās ļoti ātri, bet meža zosis nepalika viņai iepakaļ, un viņai vairs nebija nekādu cerību, ka spēs no tām izbēgt,
Tad pēkšņi no jūras pacēlās viegla, balta dūmu strūkla, un tūliņ pēc tam atskanēja arī šāviena troksnis. Steigā putni nemaz nebija pamanījuši, ka viņi laižas pāri kādai laivai, kurā sēdēja viens vienīgs zvejnieks.
Par laimi lode nebija nevienu ķērusi; bet tieši virs pašas laivas Skaistspārnīte paplēta vaļā knābi un ļāva Sprīdītim iekrist jūrā.
XXXVII STOKHOLMA
Sestdien, 7. maijā
Pirms dažiem gadiem Skansenā, šajā lielajā parkā, kurš atradās pavisam tuvu Stokholmai un kurā sakopots tik daudz ievērojama, dzīvoja kāds mazs vīriņš, vārdā Klements Larsons. Viņš bija cēlies no Helsinglandes un nācis uz Skansenu, lai te spēlētu uz vijoles vecas tautas dejas un dziesmas. Savai mākslai viņš nodevās galvenokārt pēcpusdienās. Priekšpusdienās tas mēdza sēdēt un uzraudzīt kādu no veclaiku krāšņajām zemnieku mājām, kuras šeit atgādātas no visām Zviedrijas malām.
Pirmā laikā Klements jutās laimīgs, ka var pavadīt savas vecumdienas vēl labāk, nekā jebkad bija sapņojis, bet drīz vien sāka briesmīgi garlaikoties, — sevišķi tad, kad izpildīja uzrauga pienākumus. Vēl nebija tik ļauni, ja ļaudis nāca apskatīt māju, bet reizēm Klements stundām ilgi sēdēja gluži viens. Tad viņš sajuta tik stipras ilgas pēc dzimtenes, ka baiļojās, diezin vai izturēs un būs spiests atsacīties no šā darba. Viņš bija ļoti nabadzīgs un zināja, ka dzimtenē kļūs draudzei par nastu. Tādēļ arī centās izturēt iespējami ilgāk, bet pats jutās jo dienas, jo nelaimīgāks.