Kādā jaukā pēcpusdienā, maija sākumā, kad Klementam bija dažas brīvas stundas, viņš devās lejup pa kraujo Skansenas nogāzi un sastapa kādu zvejnieku ar kulīti uz muguras. Tas bija jauns, spēcīgs vīrs. Viņš bieži nāca uz Skansenu piedāvāt jūras putnus, ko bija noķēris dzīvus. Klements viņu jau agrāk bija bieži redzējis.
Zvejnieks apturēja Klementu un jautāja, vai dārza pārvaldnieks esot runājams. Klements atbildēja un savukārt apvaicājās, kas viņam labs pārdodams.
— Es tev, Klement, parādīšu, ko atnesu, — zvejnieks atbildēja, — bet tev savukārt man jādod padoms, cik es par to varu prasīt.
Viņš sniedza Klementam kulīti. Vecais tajā ieskatījās vienreiz un vēlreiz, bet tad strauji atkāpās.
— Kas tad tas! Kur tu to ņēmi, Osbjern? — viņš izsaucās.
Viņam pavīdēja atmiņā, ka savās bērnu dienās bija dzirdējis māti stāstām par rūķīšiem, kas dzīvojot pagrīdē un dusmojoties, kad bērni par daudz stipri brēcot vai esot nepaklausīgi. Izaudzis viņš domāja, ka māte pati izgudrojusi stāstu par rūķīšiem, lai zēnam iedzītu bailes. Bet tagad redzēja pats savām acīm tādu rūķīti Osbjerna kulītē. Klementa sirdī vēl aizvien mājoja šīs bērnības baiļu paliekas, un viņam pārskrēja pār muguru gluži auksts kad ieskatījās kulītē. Osbjerns to nomanīja un sāka smieties; bet Klements uz to skatījās nopietni.
— Pastāsti, — kur tu viņu dabūji, Osbjern? — viņš vaicāja.
— Nedomā, ka esmu viņam uzglūnējis, — Osbjerns atteica. — Viņš pats atnāca pie manis. Šorīt agri devos ar laivu jūrā un paņēmu līdzi šauteni. Tikko biju atstājis krastmalu, kad bars meža zosu, spalgi klaigājot, laidās man pār galvu. Es izšāvu un netrāpīju, bet no gaisa nokrita šis mazais. Viņš iekrita ūdenī tik tuvu manai laivai, ka man tikai vajadzēja pastiept roku, lai viņu satvertu.
— Tu taču nebūsi viņu ievainojis, Osbjern?
— Kur nu! Viņš ir gluži sveiks un vesels. Bet krītot bija zaudējis samaņu, un, pirms attapās, es sasēju ar aukliņu viņam kājas un rokas, lai mazais nevar izbēgt. Es jau tūliņ domāju, ka tas noderēs Skansenai.
Klementam kļuva pavisam savādi ap dūšu, klausoties zvejnieka stāstu. Viņam ienāca atkal prātā viss, ko bērnu dienās bija dzirdējis par rūķīšiem, cik atriebīgi tie esot pret ienaidniekiem un cik izpalīdzīgi draugiem. Tiem, kas mēģinājuši ķert rūķīšus, aizvien izgājis ļauni.
— Klausies, Osbjern, tev gan labāk viņu tūliņ vajadzēja palaist vaļā, — Klements aizrādīja.
— Es jau gandrīz biju spiests to darīt, — Osbjerns atbildēja. — Meža zosis man sekoja līdz pašām mājām un vēl ilgi laidelējās pār šērām klaigādamas, it kā gribēdamas mazo atdabūt. Un tas vēl nebija viss. Cik tik putnu tur bija, kaijas, jūras bezdelīgas un visi citi, kas nav ne godīga pulvera dūma vērts, visi tie, skaļi klaigādami, nolaidās uz klintīm, un, kad es iznācu laukā no savas būdas, tie visi kā traki laidelējās ap mani. Neatlika nekas cits kā atkal atgriezties atpakaļ būdā. Mana sieva gan lūdzās, lai es mazo laižot vaļā, bet es nu reiz biju ieņēmis sev prātā nogādāt to šurp uz Skansenu. Tad es logā novietoju mūsu bērnu lelli, ieliku šo te žigli savā kulē un devos prom. Putnus izdevās piemānīt, tie nodomāja, ka lelle logā ir mazais rūķītis, un tā nu tie šoreiz vairs man nestājās ceļā.
— Vai viņš nemaz nerunā? — jautāja Klements.
— Kā tad, sākumā mēģināja putniem kaut ko pateikt, bet es viņam aizbāzu muti.
— Bet Osbjern! — Klements izsaucās. — Kā tu to iedrošinājies? Vai tu nesaproti, ka tas ir pārdabisks radījums?
— Kā lai es zinu, kas viņš tāds ir? — Osbjerns mierīgi atbildēja. — Lai par to pagudro citi. Es būšu apmierināts, ja man par viņu labi samaksās. Saki tikai, kā tu domā, cik Skansenas direktors man gribēs dot?
Klements labu laiciņu cieta klusu. Bailes par mazo radījumu nomāca viņa sirdi. Viņam likās, ka māte stāv blakus un lūdz, lai viņš aizvien izturas labi pret rūķīšiem.
— Nezinu, cik direktors tev par viņu dos, Osbjern, — viņš beidzot sacīja. — Bet es tev dodu divdesmit kronas, ja gribi to pārdot man.
Zvejnieks pārsteigts uzlūkoja Klementu, kad tas nosauca šo lielo sumu. Klusībā viņš nosprieda, ka Klements laikam pārliecināts, ka rūķītim ir slepena vara un tas viņam būs noderīgs. Tā kā viņš nezināja, vai direktors solīs tikpat daudz, tad pieņēma Klementa piedāvājumu. Vecais vijolnieks iebāza rūķīti vienā no savām plašajām kabatām, atgriezās atpakaļ uz Skansenu un iegāja kādā būdiņā, kur nebija ne apmeklētāju, ne sargu. Rūpīgi aiztaisījis durvis, viņš izņēma puišeli, kura rokas un kājas vēl joprojām bija saistītas un mute aizbāzta; apdomīgi viņš to nolika uz galda.
— Nu, tagad uzklausies, ko tev teikšu! — Klements iesāka. — Es zinu, ne tu, ne tavējie nemīl, ka cilvēki jūs redz, un jūs vēlaties rīkoties un strādāt, neviena netraucēti. Es gribu tev atdot brīvību, bet ar norunu, ka tu paliec šai dārzā tik ilgi, kamēr tev atvēlēšu to atstāt. Ja esi ar mieru, tad paloki trīs reizes galvu! Klements gaidīja un skatījās uz rūķīti, bet tas nekustējās.
— Tev te neklāsies slikti, — Klements turpināja.
— Katru dienu tev trauciņā nolikšu ēdienu, ko darīt tev te būs diezgan un nemaz nebūs garlaicīgi. Bet tu nedrīksti ātrāk doties projām, iekams es tev atļaušu. Norunāsim kādu zīmi. Ja es tavu ēdienu nolikšu baltā trauciņā, tev būs jāpaliek, ja zilā, tad varēsi doties projām.
Klements atkal apklusa, gaidīdams, ka mazais par zīmi palocīs galvu, bet tas nekustējās.