— Nu labi, — Klements noteica, — tad man cits nekas neatliek kā atdot tevi šī dārza saimniekam. Viņš ieliks tevi stikla skapī, un visi lielās Stokholmas iedzīvotāji, nāks tevi aplūkot.
Likās, ka šie vārdi rūķīti izbiedēja, jo, tikko Klements bija beidzis, viņš trīs reizes palocīja galvu.
— Tas ir labi! — Klements sacīja. Viņš izvilka nazi un pārgrieza auklu, ar ko bija sasietas rūķīša rokas. Tad viņš devās uz durvīm.
Zēns pats atraisīja kāju saites un izvilka knupi no mutes. Bet, kad viņš pagriezās, lai pateiktos Klementam Larsonam, tas jau bija aizgājis.
* * *
Tikko Klements bija pa durvīm ārā, kad sastapās ar kādu vecu kungu, lielu un skaisti noaugušu, kas likās dodamies uz vietu, no kurienes atklājās ļoti jauks skats, Klements nevarēja atcerēties, ka būtu šo smalko kungu sastapis, bet tas Klementu laikam kādreiz bija redzējis spēlējam vijoli. Vecais kungs apstājās un uzrunāja Klementu.
— Labdien, Klement! — viņš teica. — Kā tev klājas?
Ceru, ka tu esi vesels? Man liekas, tu esi it kā novājējis.
Vecais kungs bija tik ļoti laipns, ka Klements saņēmās un izstāstīja, cik gauži to moka ilgas pēc dzimtenes.
— Kā? Te Stokholmā tev garš laiks? Vai tas maz iespējams? — vecais, staltais kungs iesaucās un izskatījās gandrīz vai apbēdināts. Bet tad viņam ienāca prātā, ka viņa priekšā stāv vecs Helsinglandes zemnieks, un labsirdīgais smaids atkal rotājās viņa sejā.
— Tu droši vien nekad nebūsi dzirdējis, kā Stokholma cēlusies? Vai ne, Klement? Citādi tu zinātu, ka tavas ilgas pēc mājām ir tikai tīrās iedomas. Nāc pavadi mani turp līdz tam solam, tad es tev mazliet pastāstīšu par Stokholmu.
Vecais, cienīgais kungs apsēdās un kādu brīdi noraudzījās uz Stokholmu, kas visā savā krāšņumā pletās lejā viņa priekšā. Viņš dziļi atvilka elpu, it kā gribēdams uzņemt sevī šo skaisto skatu. Tad viņš pievērsās vecajam vijolniekam.
— Redzi, Klement, — viņš uzsāka un zīmēja nelielu karti uz smiltīm pārklātā celiņa savā priekšā. — Šī te ir Uplande, kas ar saviem daudzajiem līčiem stiepjas uz dienvidiem. Un te pieslienas Sermlande ar otru tikpat izrobotu zemes gabalu un stiepjas tieši uz ziemeļiem. Un te no rietumiem nāk kāds ezers ar daudzām salām: tas ir Melars. No austrumiem plūst šurp cits ūdens, kas tikko var izkļūt cauri salām un šērām: tā ir Baltijas jūra. Bet te, Klement, kur Uplande satiekas ar Sermlandi un Melars ar Baltijas jūru, tek kāda neliela upe, ko sauc par Nostremu, un šajā upē atrodas četras nelielas salas. Agrāk šo upi sauca par Stoksundu.
Sākumā šīs salas bija gluži parastas salas, apaugušas ar lapu kokiem. Šādu salu vēl tagad Melarezerā visai daudz. No senseniem laikiem tās bija neapdzīvotas. Neviens nedomāja par to, ka tās atrodas ļoti labā vietā starp diviem apgabaliem un diviem lieliem ūdeņiem. Ļaudis apmetās uz salām Melara ezerā un Baltijas jūras šērās, bet salas upes vidū joprojām palika neapdzīvotas. Gadījās, kāds kuģotājs pie tām piestājās un apmetās uz vienu nakti, uzceldams tur savu telti. Bet uz ilgāku laiku nepalika neviens.
Reiz kāds zvejnieks, kas dzīvoja Lidingsalā, devās Melara ezerā un atrada tur tādu zivju bagātību, ka aizrāvās, tās pievākdams, un neievēroja, ka iestājas vakars. Ceļā uz mājām viņu pārsteidza tumsa. Viņš nolēma apmesties uz vienu no šīm četrām salām un nogaidīt, kamēr uzlec mēness.
Tas notika vasaras beigās; laiks vēl bija silts un jauks, lai gan vakari jau metās tumši. Zvejnieks izvilka laivu krastā, apgūlās tai blakus, uzlika galvu uz akmens un aizmiga. Kad viņš pamodās, mēness jau sen bija uzlēcis. Burvīga gaisma plūda pār zemi, bija tik gaišs kā dienas laikā.
Vīrs pietrūkās kājās un grasījās laist savu laivu ūdenī, kad piepeši tālumā ieraudzīja tuvojamies daudzus melnus punktus. Tas bija liels roņu bars, kas strauji peldēja uz salu. Kad zvejnieks manīja, ka tie dziras rāpties krastā, tas noliecās, lai paņemtu durkli, ko vienmēr mēdza ņemt sev līdzi. Kad viņš atkal piecēlās, roņi bija pazuduši, bet krastmalā stāvēja brīnum skaistas, jaunas meitenes garos zaļa zīda tērpos un pērļu vainagiem galvā. Zvejnieks nu saprata, ka viņa priekšā ir nāras, kas dzīvo vientuļajās šērās tālu jūrā un bija sev pārmetušas roņādas, lai varētu izkāpt malā un parotaļāties mēness gaismā uz zaļajām salām.
Zvejnieks klusiņām nolika durkli, un, kad nāras devās dziļāk salā rotaļās, tām uzmanīgi sekoja un tās novēroja. Zvejnieks bija dzirdējis, ka nāras esot brīnišķīgi skaistas un ar savu daiļumu spējot apburt ikkatru, kas tās redzot. Viņam bija jāatzīstas, ka nostāsti nav pārspīlēti. Kādu brīdi nolūkojies nāru dejā zem kokiem, zvejnieks devās uz krastmalu, paņēma kādu no roņādām, kas tur atradās zemē, un paslēpa zem akmens. Tad viņš atgriezās pie savas laivas, nolikās guļus un izlikās aizmidzis.
Pēc neilga laika viņš redzēja nāras nākam atpakaļ uz krastmalu, lai atkal ietērptos savās roņādās. Sākumā viņas jautri smējās un jokoja, bet drīz vien atskanēja kliedzieni un žēli saucieni: viena no tām nevarēja vairs atrast savu ādu. Visas nu skrēja pa krastmalu meklēdamas, bet veltīgi. Kad tās redzēja debesis bālam un dienu tuvojamies, viņas nedrīkstēja vairs palikt uz salas un metās ūdenī, izņemot to, kura nebija atradusi savu ādu. Tā palika uz krasta raudam.
Zvejniekam bija viņas ļoti žēl, bet viņš savaldījās, kamēr atausa diena. Tad viņš piecēlās un iegrūda laivu ūdenī. Jau pacēlis airi, viņš izlikās, it kā piepeši būtu to ieraudzījis.
— Kas tu esi? — viņš iesaucās. — Vai esi no kāda bojā gājuša kuģa?
Nāra metās viņam pretim un jautāja, vai tas neesot manījis kādu roņādu. Bet zvejnieks izlikās, ka nemaz nesaprot, ko viņa grib ar to teikt. Tad viņa atkal apsēdās un sāka no jauna raudāt. Nu viņš uzaicināja nāru kāpt viņam līdzi laivā.