— Nāc līdzi uz manu būdu! — viņš teica. — Mana māte tevi apkops! Tu taču nevari palikt šeit uz salas, kur nav ne ko ēst, ne kur gulēt.
Viņš runāja mīļi un laipni, kamēr to pārliecināja. Viņa iekāpa laivā.
Zvejnieks un viņa māte izturējās bezgala laipni pret nabaga ūdensmeiteni. Šķita, arī nārai patīk pie zvejnieka. Ar katru dienu tā kļuva priecīgāka, palīdzēja vecenītei darbā un bija tāda pati kā citas jaunas meitenes, tikai daudz, daudz skaistāka par visām citām. Kādā dienā zvejnieks jautāja, vai viņa negrib būt tam par sievu Nāra tūliņ bija ar mieru.
Sāka gatavoties kāzām. Jaunā līgava apģērba savu garo zaļa zīda tērpu un uzlika galvā pērļu vainadziņu, ko nēsāja, kad zvejnieks to ieraudzīja pirmo reizi. Tajos laikos šērās nebija ne baznīcas, ne mācītāja. Kāzinieki sēdās laivās un brauca pa Melara ezeru, lai iegrieztos pirmajā baznīcā, kas gadīsies ceļā. Zvejnieks veda savu līgavu un māti. Viņš airēja tik viegli, ka atstāja citas laivas tālu iepakaļ. Nonācis pie salas, kur pirmo reizi bija ieraudzījis ūdensmeiteni, kas laimīga un izgreznota tagad sēdēja viņam blakus laivā, viņš negribot sāka smieties.
— Kādēļ tu smejies? — līgava jautāja.
— Es domāju par to nakti, kad paslēpu tavu roņādu, — atbildēja zvejnieks. Viņš bija tik drošs par savu līgavu, ka negribēja tai nekā vairs noklusēt.
— Ko tu saki? — viņa jautāja. — Man taču nekad nav bijusi roņāda. — Likās, viņa visu bija aizmirsusi.
— Vai tad tu vairs neatmini, kā dejoji ar ūdensmeitām? — zvejnieks jautāja.
— Es nesaprotu, ko tu runā, — meitene atteica. — Tu šonakt droši vien būsi redzējis kādu savādu sapni.
— Un, ja es tev šo ādu parādītu, vai tad tu man ticētu? — zvejnieks vaicāja un airēja laivu uz salas pusi. Viņi piestāja krastā. Zvejnieks izvilka zem akmens paslēpto ādu.
Tikko viņa līgava to ieraudzīja, tā izrāva roņādu zvejniekam no rokām un pārsvieda sev pār galvu. Āda kā pieaugusi piekļāvās viņas stāvam, un tai pašā mirklī ūdensmeitene ielēca viļņos.
Līgavainis redzēja viņu peldam projām. Viņš ātri metās tai pakaļ ūdenī, bet nespēja vairs to satvert. Redzēdams, ka nekas nelīdz, viņš izmisumā svieda tai pakaļ savu durkli. Tas trāpīja labāk, nekā zvejnieks bija gribējis. Nabaga nāra sāpīgi iekliedzās un pazuda dziļumā.
Zvejnieks stāvēja krastmalā un cerēja to vēlreiz ieraudzīt. Te viņš redzēja, ka pār ūdeni pārlaižas maigs mirdzums, kas piešķīra tam burvīgu skaistumu. Nekad vēl zvejnieks nebija kaut ko tamlīdzīgu skatījis. Ūdens mirdzēja un laistījās rožainā un sudrabbaltā vizmā līdzīgi gliemežu vākiem.
Kad mirdzošie viļņi apskaloja krastmalu, zvejniekam likās, ka arī te viss pārvēršas. It visur sāka ziedēt un smaržot. Maigs spožums apņēma visu, un sala kļuva tik skaista kā nekad agrāk.
Zvejnieks saprata, no kurienes šis skaistums. Nārām piemīt kaut kas tāds, kas tās padara daudz daiļākas par citām sievietēm. Kad nu nāras asinis savienojās ar viļņiem un apskaloja krastu, tās deva arī tam jaunu burvīgumu, un tagad visi, kas vien redzēja šos krastus, jutās to mīlīguma un daiļuma pievilkti un apburti, un viņus pārņēma nebeidzamas ilgas pēc tiem.
Vecais, staltais kungs pagriezās pret Klementu un uzlūkoja to, bet vijolnieks par atbildi nopietni palocīja galvu; viņš neteica ne vārda, jo negribēja pārtraukt stāsta pavedienu.
— Un tagad uzklausies labi, Klement, ko tev teikšu! — vecais kungs turpināja, un šķelmīgs smaids pārlaidās pār viņa seju. — No tā laika cilvēki sāka apmesties uz šīm salām. Vispirms ieradās zemnieki un zvejnieki, bet kādā jaukā dienā pa straumi augšup atbrauca pats karalis ar saviem pavadoņiem. Kad viņš ieraudzīja šīs salas, tad rādīja tās saviem pavadoņiem, piebilzdams, ka ikkatram kuģim, kam jābrauc uz Melaru, vajadzēja doties šīm salām garām. Kāds no pavadoņiem ieteica karalim noslēgt šo ūdeni, atļaujot iebraukt tirdzniecības kuģiem, bet laupītāju flotiles neielaist.
— Tā arī notika, — stāstīja tālāk vecais kungs, piecēlies un no jauna zīmēdams smiltīs. — Iedzīvotāji ap visu salu uzcēla mūri. Šeit pret ziemeļiem un dienvidiem viņi mūrī ierīkoja vārtus, virs kuriem pacēlās stipri torņi. Ūdenī iedzina pāļus un novietoja aizsargu šķērsbaļķus, kurus varēja atvērt un noslēgt, tā ka neviens kuģis bez atļaujas nevarēja pabraukt garām.
Nu tu redzi, Klement, ka tās četras salas, kas tik ilgi bija neapdzīvotas, pārvērtās īstos cietokšņos. Bet ar to vēl nepietika. Šie krasti un ūdens šaurumi pievilka cilvēkus. No visām malām tie devās šurp uz dzīvi. Drīz vien uzcēla baznīcu, ko vēlāk nosauca par lielo baznīcu. Te tā atrodas vēl šobaltdien gluži tuvu pie pils, un šeit aiz šiem mūriem stāvēja pirmo ienācēju mazās mājiņas. Varenas gan tās nebija, bet toreiz ar tādām pietika, lai vietu dēvētu par pilsētu. Šo pilsētu tad nu nosauca par Stokholmu, un tā viņu sauc vēl šobaltdien.
Kādā dienā karaļa jarls, kas bija uzsācis šo darbu, aizvēra acis uz mūžu, bet Stokholmai cēlāju netrūka. Mūki, kurus sauca par Pelēkajiem brāļiem, apmetās uz dzīvi Zviedrijā; viņi izlūdzās karaļa atļauju uzcelt šeit klosteri. Karalis tiem ierādīja kādu mazu salu, vismazāko, lūk, to tur Melara pusē. Mūki uzcēla tur klosteri, tāpēc salu nosauca par Pelēko mūku salu. Pēc tam nāca citi mūki, kurus sauca par Melnajiem brāļiem. Arī tie lūdza, lai atļauj celt klosteri, un uzcēla to uz Stokholmas saliņas netālu no dienvidu vārtiem. Uz lielākās salas ziemeļos no pilsētas uzcēla slimnīcu, ko nosauca par Svētā gara slimnīcu. Uz ceturtās salas uzņēmīgi vīri uzcēla dzirnavas, un šērās mūki nodarbojās ar zveju. Kā tev zināms, tagad tur atrodas tikai viens paugurs, jo kanāls abu saliņu starpā aizsērējis, bet vēl šobaltdien salu sauc par Svētā gara pakalnu.