Redzi nu, Klement, tā salas pamazām pārklājās namiem, bet vēl aizvien citi iedzīvotāji nāca klāt, jo, kā jau tu pats tagad zini, ūdenim un krastiem te piemīt dīvaina īpašība pievilkt cilvēkus. Šeit ieradās dievbijīgas sievas no svētās Klāras ordeņa, arī tās lūdza piešķirt apbūves laukumu. Viņām cits nekas neatlika kā apmesties salas ziemeļu daļā Normalmā, kā sauca šo pusi. Viņas gan nebija visai apmierinātas ar to, jo tieši Normalmas vidū paceļas augsts kalns, kur pilsētai piederēja karātavas, kādēļ šo vietu visi nicināja. Svētās Klāras ordeņa māsas tur tomēr uzcēla savu baznīcu un klosteri karātavu kalna pakājē. Un, kad nu viņas te reiz bija apmetušās, tām vēl pievienojās citas. Šeit augšā pašos ziemeļos uzcēla slimnīcu un baznīcu par godu svētajam Jurim, bet lejā kalna piekājē pacēlās cita baznīca svētajam Jēkabam.
Arī Sedermalmē, kur no jūras slienas gluži kailas klintis, cilvēki sāka būvēt sev mājokļus. Te uzcēla baznīcu par godu svētajai jaunavai Marijai.
Bet nu, Klement, tu vis nedrīksti domāt, ka Stokholmā ieradās tikai klostera brāļi vien. Te ieradās vēl daudzi citi, bet visvairāk gan vācu amatnieki un tirgotāji, un, tā kā viņi bija izveicīgāki par pašiem zviedriem, tad pret viņiem izturējās ļoti labi. Tie apmetās pilsētā, iekšpus pilsētas mūriem, noplēsa mazās, nabadzīgās mājiņas, kas te atradās pirms viņiem, un to vietā uzcēla lielas, lepnas mūra ēkas. Bet, tā kā tur iekšā aiz mūriem bija maz vietas, tad viņi cēla namus cieši citu pie cita, ar jumta izbūvēm uz ielas pusi.
— Un tā nu tu redzi, Klement, ka Stokholmai bijušas spējas valdzināt cilvēkus.
Šajā brīdī kāds cits kungs strauji tuvojās pa aleju. Tad vecais kungs, kas sarunājās ar Klementu, māja ar roku, un nācējs apstājās. Bet vecais, cienīgais kungs apsēdās Klementam blakus uz sola.
— Un tagad, Klement, tev man jāsagādā kāds prieks, — viņš turpināja. — Man nav vairs laika ar tevi tērzēt, bet es tev atsūtīšu par Stokholmu kādu grāmatu, tā tev jāizlasa no sākuma līdz beigām. Es tev īsumā pastāstīju par Stokholmas izcelšanos. Tagad nu lasi pats, kā šī pilsēta attīstījusies, kā šī mazā, mūriem apņemtā nometne pārvērtusies veselā namu jūrā, ko tagad redzam tur lejā! Palasies grāmatā, kā smagais Kodola tornis devis vietu tai skaistajai, gaišajai pilij, kas paceļas mūsu priekšā, kā Pelēko brāļu baznīca kļuvusi par Zviedrijas karaļu kapenēm! Lasi, kā sala pēc salas apbūvētas! Palasies tai grāmatā, kā ienācēju sakņu dārzi ziemeļos un dienvidos pārvērtušies skaistos dārzos un apdzīvotos kvartālos, kā ielejas piepildītas un pakalni nolīdzināti! Lasi, kā karaļa parks pārvērsts par izpriecas vietu un kā tauta to iemīļojusi! Tev jāaprod ar šo pilsētu, Klement! Jo šī pilsēta nepieder stokholmiešiem vien. Viņa pieder arī tev un visai Zviedrijai.
— Atminies, Klement, lasīdams par Stokholmu, manus vārdus, ko tev teicu: Stokholmai ir spēja valdzināt cilvēkus. Vispirms te apmetās karalis, tad augstmaņi šeit cēla sev mājokļus. Kā straumes šurp plūda cilvēki, un tagad Stokholma nepieder vairs pati sev, tā pieder visai valstij.
Tu taču zini, Klement, katrā draudzē ir sava padome, bet te Stokholmā sanāk visas valsts padome, kas rūpējas par visu zviedru tautu. Tu zini, ka katrā valsts apgabalā ir savs tiesnesis, bet Stokholmā ir tiesa, kas stāv augstāk pār visām pārējām. Tu zini, ka pa visu zemi izkaisītas kazarmas, bet Stokholmā dzīvo vīri, kam padotas visas mūsu armijas. Visā valstī sastopami dzelzceļi, bet Stokholmā atrodas visu dzelzceļu galvenā pārvalde. Te atrodas visu mācītāju, skolotāju, ārstu un tiesnešu pārvaldes. Šeit ir visas mūsu zemes centrs. Šeit izgatavo naudu, kas tev atrodas kabatā, un pastmarkas, ko liekam uz vēstulēm. No šejienes ikkatrs zviedrs saņem kaut ko, un te arī ikvienam zviedram atradīsies ko darīt. Šeit neviens nedrīkst justies svešs, šeit nevienu nedrīkst mocīt ilgas, jo šeit visi zviedri ir savās mājās.
Un, kad tu lasīsi grāmatā par visām tām lietām, kas sakopotas Stokholmā, tad domā arī par tām, kas atrodas šeit Skansenā! Raugies šajos vecajos namos! Šeit dejo senās dejas; redzi šos vecos tērpus, vecos saimniecības rīkus! Šeit dzīvo spēlmaņi un teiku un pasaku teicēji. Visas vecās labās paražas Stokholmā sakopojusi Skansenā, lai tās cildinātu un celtu godā.
Bet galvenām kārtām, Klement, kad lasīsi šo grāmatu, tad atsēdies šeit šajā augstienē! Tev jāredz jautro viļņu vieglums un šo mirdzošo krastu daiļums. Arī tev jāļaujas šai burvībai, Klement, tev tā jāizjūt!
Vecais, skaistais kungs runāja pacilātā balsī; viņa acis meta zibeņus. Viņš piecēlās, atvadījās no Klementa ar mazu rokas mājienu. Un Klements saprata, ka tas, ar ko bija sarunājies, ir ļoti dižens vīrs. Viņš dziļi paklanījās.
Otrā rītā karaļa sulainis atnesa Klementam biezu grāmatu un vēstuli. Vēstulē bija teikts, ka grāmatu sūtot karalis.
Pēc šā atgadījuma vecā Klementa Larsona galvā vairākas dienas kaut kas nebija gluži kārtībā. Nedēļas beigās viņš gāja pie direktora un atlūdzās no vietas. Viņam esot jādodas atpakaļ uz dzimteni.
— Kādēļ? — jautāja direktors. — Vai tad tev te nepatīk?
— Kā nu ne, tagad jau man te ļoti patīk, bet man tomēr jādodas atpakaļ uz dzimto ciemu.
Īstenībā Klements bija lielās spīlēs: karalis viņam bija uzdevis iepazīties ar Stokholmu un iemīļot to, bet kā gan lai Klements atsakās no laimes izklāstīt savas dzimtenes ļaudīm visu to, ko pats karalis personīgi viņam stāstījis? Viņš nekur vairs neatrada mieru. Viņam nepieciešami vajadzēja sapulcināt ap sevi ļaudis svētdienās pēc dievvārdiem un pateikt, cik karalis bijis labs pret viņu, kā tas apsēdies Klementam blakus uz sola un ziedojis laiku, lai parunātos ar nabaga lauku spēlmani, lai to izdziedinātu no ilgām pēc dzimtenes. Tik skaisti bija to stāstīt vecajiem lapiem un mazajām dalarnietēm tepat Skansenā. Kā tas vēl būs dzimtajā sētā?