Pat ja viņu ievietotu nabagu mājā, Klements nejustos vairs nelaimīgs. Viņš bija kļuvis gluži cits cilvēks, viņš bija ieguvis jaunu cieņu.
Nevarēja nekā darīt. Direktoram vajadzēja atļaut Klementam doties mājup.
XXXVIII ĒRGLIS GORGO
KALNU IELEJĀ
Ļoti tālu uz ziemeļiem, Lapzemes kalnos, atradās veca ērgļu ligzda uz klinšu radzes, kas karājās pār krauju kalna sienu. Ligzda bija savīta no egļu zariem. Pa daudzajiem gadiem tā bija arvien tikusi paplašināta un celta augstāka, un tagad tās caurmērs bija daži metri. Tā gandrīz bija tik augsta kā lapu telts.
Klints siena, uz kuras atradās ērgļa ligzda, pacēlās diezgan plašas ielejas malā, ko vasarā apdzīvoja kāds meža zosu bars. Šī starp kalniem paslēptā, cilvēku gandrīz nepazītā ieleja putniem bija teicams mājoklis. Pat lapiem tā bija maz pazīstama. Ielejas vidū atradās neliels, apaļš ezers, kas sagādāja bagātīgu pārtiku mazajiem zoslēniem, bet augstiem krūmājiem un sīkiem bērziņiem apaugušie paugurainie krasti noderēja zosīm kā ļoti labas paslēptuves olu perēšanai.
Jau kopš senseniem laikiem ērgļi bija apdzīvojuši klinti, bet zosis — ieleju. Ik gadus ērgļi iznīcināja dažas zosis, tomēr sargājās aiznest pārāk daudz, lai zosis nebaidītos dzīvot salā. Turpretim meža zosīm ērgļu klātbūtne nāca zināmā mērā par labu. Kaut gan ērgļi paši bija laupītāji, tomēr citi laupītāji no tiem vairījās.
Dažus gadus pirms Nilsa Holgersona ceļojuma ar meža zosīm vecā barvede Akka no Čebnekajses skatījās kādu rītu no ielejas uz ērgļu ligzdu. Ērgļi devās medībās tūliņ pēc saules lēkta. Iepriekšējās vasarās Akka ik rītu bija novērojusi viņus aizlaižamies, lai pārliecinātos, vai tie izvēlējušies savām medībām ieleju vai arī dosies uz citiem medību novadiem.
Viņai nebija ilgi jāgaida. Abi krāšņie putni pacēlās no klints. Skaisti, bet bīstami tie šūpojās gaisā. Viņi laidās apstrādātā līdzenuma virzienā, un Akka atviegloti uzelpoja.
Barvede bija par vecu, lai dētu olas un audzinātu mazuļus. Vasarā viņa pavadīja laiku, iedama no vienas ligzdas pie otras, dodama labus padomus, kā dēt olas un kopt mazos. Viņa uzmanīja ne vien ērgļus, bet arī kalnu lapsas, pūces un citus ienaidniekus, no kuriem zosīm un to mazuļiem draudēja briesmas.
Ap pusdienas laiku Akka atkal raudzījās pēc ērgļiem. Katru vasaru, kamēr vien zosis apmetās šinī ielejā, viņa mēdza tā darīt. No ērgļu lidojuma viņa saprata, vai tiem bijušas labas medības, tad viņa varēja justies mierīga par savējiem. Bet šodien Akka neredzēja tos atgriežamies.
«Tā droši vien ir zīme, ka sāku kļūt veca,» viņa prātoja, labu brīdi izgaidījusies. «Ērgļi laikam jau sen būs atgriezušies.»
Visu pēcpusdienu viņa nebeidza raudzīties uz kalniem, gaidot ērgļus parādāmies uz klintīm, kur tie mēdza ieturēt vakariņas; vakarā viņa vēl nogaidīja brīdi, kad tie parasti mazgājas ezerā. Un atkal viņa žēlojās, ka kļūst veca. Viņa tik ļoti bija pieradusi, ka ērgļi uzturējās tur augšā uz klints, ka nemaz nevarēja pieļaut domu, ka tie nav atgriezušies.
Nākamajā rītā Akka pamodās labi agri, lai novērotu ērgļus izlaižamies. Bet arī šoreiz veltīgi. Turpretim rīta klusumā viņa izdzirda dusmīgu un reizē arī žēlu saucienu, kas likās nākam no ērgļu ligzdas. «Vai tad tur augšā tiešām būtu notikusi kāda nelaime?» viņa sevī prātoja. Akka žigli pacēlās gaisā un uzlaidās tik augstu, ka tai bija iespējams ieskatīties ligzdā.
Viņa neredzēja ne ērgli, ne ērglieni. Lielajā ligzdā atradās tikai puskails ērglēns, kas kliedza aiz izsalkuma.
Lēni, it kā vilcinādamās Akka nolaidās ligzdā. Tā bija drausmīga vieta. Tūliņ varēja redzēt, ka atrodas pie laupītājiem. Ligzda un klints bija sētin nosēta baltiem kauliem, spalvām, asiņainiem ādas gabaliem, zaķu galvaskausiem, putnu knābjiem un kājām. Ērglēns pats šo atlieku vidū ar savu lielo, atvērto knābi, smago, tikko dūnām klāto ķermeni un vēl neveiklajiem spārniem, uz kuriem gluži kā dzeloņi rēgojās spalvas, izskatījās pretīgs.
Beidzot tomēr Akka pārvarēja pretīgo sajūtu un apmetās uz ligzdas malas, nemierīgi skatīdamās visapkārt, jo ērgļi katru mirkli varēja atgriezties.
— Ak tad beidzot kāds ierodas? — ērglēns iesaucās. — Sagādā man tūliņ pārtiku! Nu, nu, neesi tik nepacietīgs! — Akka atbildēja. — Saki vispirms, — kur ir tavi vecāki?
— Jā, kaut es to zinātu! Vakar no rīta viņi aizlaidās un atstāja man tikai vienu kalnu lemingu. To taču tu saproti, ka tas sen jau apēsts. Kauns un negods, ka māte man ļauj tā badoties!
Akka bija pārliecināta, ka vecie ērgļi nošauti, un tai ienāca prātā, nu viņa būs atsvabināta uz visiem laikiem no šīs laupītāju ģimenes, ja ļaus ērglēnam nomirt badā, bet nevarēja pārspēt sevi un ļaut aiziet bojā mazam, neaizsargātam radījumam.
— Ko tu sēdi un gaidi? — ērglēns iekliedzās. — Vai tu nedzirdēji, ka gribu ēst?
Akka izplēta spārnus un nolaidās lejā mazā ezera malā. Drīz tā atkal pacēlās gaisā ar foreli knābī.
Ērglēns sāka skaļi dusmoties, ieraudzījis zivi.
— Tu domā, ka es to ēdīšu? — viņš kliedza, atgrūzdams zivi ar kāju. — Atnes man tūliņ kādu lemingu vai balto irbi, vai dzirdi?
Bet Akka izstiepa kaklu un iedeva krietnu sitienu ar knābi ērglēnam pa pakausi.
— Iegaumē labi, — viņa teica, — ja nesu barību, tad tev jāapmierinās ar to, ko tev sagādāju! Tavs tēvs un māte ir pagalam, no viņiem tu vairs nevari sagaidīt nekādu palīdzību. Bet, ja labāk gribi nomirt badā, gaidot uz baltajām irbēm un lemingiem, tad man tur nekas nav ko iebilst.