To teikusi, Akka aizlaidās projām un tikai pēc krietna brīža atkal apmeklēja ligzdu. Ērglēns jau bija zivi apēdis un, kad Akka tam pienesa jaunu, tas tūdaļ to aprija, lai gan it labi varēja manīt, ka tāda barība viņam ļoti pretīga.
Akkai nu bija grūts uzdevums. Vecie ērgļi vairs nekad neatgriezās, un viņai vienai pašai vajadzēja sagādāt ērglēnam pārtiku. Viņa tam nesa zivis un vardes, un šī barība, likās, ērglēnam gāja labumā, jo viņš izauga liels un spēcīgs. Drīz vien viņš bija savus vecākus gluži piemirsis un domāja, ka Akka ir viņa īstā māte. Akka arī bija viņu iemīlējusi kā savu pašas bērnu. Viņa to rūpīgi audzināja un visādi pūlējās mīkstināt ērglēna mežonīgo dabu un atradināt to no augstprātības.
Kad dažas nedēļas bija pagājušas, Akka juta, ka tuvojas laiks, kad viņa zaudē spalvas un nevar vairs laisties. Viņa zināja, ka veselu mēnesi vairs nevarēs ērglēnam uznest barību augšā ligzdā un tam būs jāiet bojā.
— Klausies, Gorgo, — kādā dienā Akka tam teica, — es vairs nevarēšu tev atnest zivis. Tagad nu jāapsver, vai tev pietiks drosmes nolaisties ielejā, lai es tev arī
uz priekšu varu sagādāt pārtiku. Tev nu jāizvēlas, vai labāk gribi te nomirt badā vai doties uz ieleju, kas arī var tev maksāt dzīvību.
Ne mirkli neapdomādamies, Gorgo uzkāpa uz ligzdas malas. Viņš pat acīm neizmēroja attālumu, bet izplēta savus mazos spārnus un laidās lejup. Dažas reizes gan viņš gaisā apmeta kūleņus, tomēr lietoja spārnus diezgan veikli un neievainots nokļuva ielejā.
No tās dienas Gorgo visu vasaru pavadīja kopā ar jaunajiem zoslēniem un drīz vien kļuva tiem par labu biedru. Tā kā viņš pats sevi turēja par zoslēnu, tad pūlējās dzīvot tāpat kā viņi, un, kad tie iepeldēja ezerā, viņš skrēja tiem pakaļ, kamēr tikko nenoslīka. Viņš jutās ļoti pazemots, ka nevarēja iemācīties peldēt, un žēlojās par to Akkai.
— Kāpēc es nevaru peldēt tāpat kā citi? — viņš vaicāja.
— Tavi kāju pirksti kļuvuši par daudz līki pa to laiku, kamēr biji tur augšā uz klints, — Akka atteica. — Taču tādēļ jau tev nav jānoskumst, no tevis vēl dienās iznāks krietns putns.
Ērglēna spārni ātri pieauga, bet viņam neienāca prātā tos izlietot ātrāk par rudeni, kad zoslēni mācījās laisties. Tas bija viņam jauks laiks, jo šajā mākslā viņš drīz vien kļuva pats pirmais. Viņa biedri nekad nepalika gaisā ilgāk par to laiku, cik bija vajadzīgs, bet Gorgo pavadīja gaisā gandrīz vai visu laiku un vingrinājās lidošanā. Vēl aizvien viņam nebija ienācis prātā, ka nav zoslēns. Tomēr daudz kas ērglēnā modināja izbrīnu, un viņš nāca pie Akkas aizvien ar jauniem jautājumiem.
— Kādēļ baltās irbes un lemingi skrien projām, tikko mana ēna parādās augšā pie klints sienas? — viņš jautāja. — Citu zosu klātbūtnē viņi tā nebīstas.
— Tavi spārni kļuvuši par lieliem, kamēr tu gulēji augšā uz klints; no tādiem spārniem mazie dzīvnieki baidās, — Akka paskaidroja, — bet par to tev nav jānoskumst, no tevis tomēr iznāks labs putns.
Kad Gorgo bija iemācījies lidot, viņš pats sāka ķert sev zivis un vardes pārtikai. Bet drīz vien viņā radās pārdomas arī par to.
— Kāpēc es pārtieku no zivīm un vardēm? Mani brāļi un māsas ēd citu barību, — viņš brīnījās.
— Tas noticis tāpēc, ka man nebija citas barības, ko tev dot, kamēr tu gulēji augšā uz klints, — Akka atbildēja.
Kad meža zosis rudenī devās uz dienvidiem, Gorgo laidās tām līdzi. Viņš joprojām sevi turēja par viņu piederīgo. Gaiss bija pilns putnu, kas visi atradās ceļā uz siltām zemēm, un, kad nu Akka laidās ar ērgli savā barā, visi putni ļoti uztraucās. Drīz vien Akkas bars bija ielenkts no ziņkārīgajiem putniem, kuri skaļi izteica savu izbrīnu. Akka pavēlēja tiem ciest klusu, bet tik daudzas ļaunas mēles nevarēja apturēt.
— Kāpēc viņi mani sauc par ērgli? — Gorgo pastāvīgi jautāja un iekarsa aizvien vairāk. — Vai tad viņi neredz, ka esmu meža zoss? Neesmu nekāds laupītājs, kas ēd sev līdzīgus. Kāpēc viņi mani saukā tik neglītā vārdā?
Kādu dienu tie laidās pār kādām zemnieku mājām, kuru sētā uz mēslu kaudzes rakņājās daudz vistu.
— Ērglis, ērglis! — iesaucās vistas un steidzīgi metās paslēpties.
Bet tagad Gorgo, kas bija dzirdējis runājam par ērgļiem tikai ļaunu, nevarēja dusmas savaldīt. Viņš sasita spārnus, šautrai līdzīgi nošāvās zemē un iecirta nagus kādā no vistām.
— Es tev gan parādīšu, ka neesmu ērglis! — viņš skaļi kliedza un ar knābi kapāja vistu.
Te viņš izdzirda augšā Akku saucam. Viņš tūliņ paklausīja un steidzās pie tās atpakaļ. Vecā meža zoss laidās tam pretim, lai viņu pārmācītu.
— Ko tu darīji? — viņa sauca un cirta tam ar knābi.
— Tu gribēji noslepkavot nabaga vistu? Tev gan vajadzētu kaunēties!
Bet, kad ērglis bez ierunām saņēma sodu, lielo putnu baros visapkārt sacēlās izsmieklu vētra. Ērglis to dzirdēja un dusmīgi paskatījās uz Akku, it kā gribēdams tai uzbrukt. Tad viņš pēkšņi pagriezās un ar spēcīgām spārnu vēdām uzlaidās augstu gaisā, tik augstu, ka to neviens sauciens nevarēja sasniegt; viņš nebeidza lidot augšā, kamēr vien meža zosis to spēja saskatīt.
Pēc trim dienām viņš atkal ieradās pie meža zosīm.
— Tagad es zinu, kas esmu, — viņš teica Akkai. — Un, tā kā esmu ērglis, tad man jādzīvo tā, kā ērgļiem pienākas. Mēs tomēr varam palikt labi draugi, tevi un tavējos es nekad neaizskaršu.
Akka bija tik ļoti lepojusies, ka no ērgļa izaudzinājusi lēnu, nekaitīgu putnu, viņai negribējās, ka Gorgo iet dzīvot savā vaļā.
— Vai tu domā, ka varu būt laupītājputna draugs? — viņa atvaicāja. — Dzīvo tā, kā tev mācīju, tad tu drīkstēsi palikt manā barā.