Abi bija lepni un nelokāmas dabas; neviens no viņiem negribēja piekāpties. Beidzot Akka aizliedza ērglim rādīties savā tuvumā, un viņas dusmas bija tik lielas, ka neviens vairs nedrīkstēja pat minēt Gorgo vārdu.
No tās dienas Gorgo klejoja pa apkārtni vientulis, visu ienīsts kā briesmīgs laupītājs. Bieži vien viņš bija drūmā omā un droši vien daudz reižu ilgojās pēc tiem laikiem, kad uzskatīja sevi par meža zosi un rotaļājās ar zoslēniem. Dzīvnieku vidū viņu ieslavēja par reti drošsirdīgu. Stāstīja, ka visā plašā pasaulē viņš nebaidoties ne no viena cita kā no Akkas, savas audžumātes. Starp citu stāstīja arī, ka viņš neuzbrūkot nevienai meža zosij,
GŪSTĀ
Gorgo bija tikai trīs gadus vecs. Viņš vēl nemaz nebija domājis meklēt sev dzīvesbiedreni un nodibināt ģimeni, kad kādā dienā viņu saķēra mednieks un pārdeva brīvdabas muzejam Skansenā. Tur jau atradās divi ērgļi. Tie abi bija ieslēgti stiprā, dzelzīm apkaltā sprostā, kas stāvēja klajā vietā. Tas bija tik liels, ka tur bija iestādīti pat daži koki un no lieliem akmeņiem uzrīkots kalns, lai ērgļiem būtu omulīgāk. Tomēr putni nejutās labi. Gandrīz cauru dienu tie nekustēdamies pavadīja vienā vietā. Viņu skaistās spalvas zaudēja mirdzumu un izspūra; neizsakāmās ilgās, bez jebkādas cerības ērgļi raudzījās gaisā.
Pirmā gūstniecības nedēļā Gorgo bija modrs un rosīgs. Bet pamazām to nomāca smaga vienaldzība. Gluži mierīgi, tāpat kā abi pārējie ērgļi, viņš sēdēja vienā vietā, raudzīdamies sev priekšā un nekā neredzot. Tā pagāja dienas, un Gorgo to nemaz nemanīja.
Reiz rītā, kad Gorgo kā parasti bija pusnomodā, viņš izdzirda, ka kāds to lejā sauc vārdā.
— Kas mani sauc? — viņš jautāja.
— Vai tad tu, Gorgo, mani vairs nepazīsti? Es esmu Sprīdītis, kas ceļoja ar meža zosīm.
— Vai Akka arī saķerta? — jautāja Gorgo tādā balsī, it kā pamostos no dziļa miega un vispirms tam būtu jāsakopo savas domas.
— Nē, Akka un baltais zostēviņš, un viss meža zosu bars tagad droši vien atrodas Lapzemē, — zēns atbildēja. — Tikai es esmu šeit saķerts.
Tā stāstīdams, zēns pamanīja, ka Gorgo novērš acis un nekustēdamies ar stingu skatienu raugās gaisā.
— Ērgļu karali! — zēns iesaucās. — Es neesmu aizmirsis, ka tu reiz mani aiznesi atpakaļ pie meža zosīm.
Tu saudzēji arī baltā zostēviņa dzīvību. Saki, — kā es tagad varētu tev palīdzēt?
Bet Gorgo tikko pacēla galvu.
— Netraucē mani, Sprīdīti — viņš teica. — Es patlaban sapņoju, ka lidoju augstu gaisā, un negribu atmosties.
— Tev vairāk jākustas un jādomā par to, kas notiek ap tevi! — zēns viņu uzmundrināja. — Citādi drīz vien tu izskatīsies tikpat nožēlojams kā abi pārējie ērgļi.
— Es vēlētos būt tiem līdzīgs. Viņi tā iegrimuši savos sapņos, ka nekas vairs nespēj tos traucēt, —Gorgo atbildēja.
Kad iestājās nakts un ērgļi gulēja, uz sprosta jumta atskanēja viegls troksnis. Abi vecie ērgļi nelikās ne zinis, bet Gorgo atmodās.
— Kas tur? Kas tur kustas uz jumta? — viņš jautāja.
— Tas ir Sprīdītis, Gorgo, — zēns atbildēja. — Es mēģinu pārvīlēt stieples, lai tu varētu aizlaisties.
Ērglis pacēla galvu un gaišajā naktī ieraudzīja zēnu, kas sēdēja un vīlēja sprosta stieples. Uz mirkli putnā atausa cerības stariņš, bet tad izmisums ņēma virsroku.
— Ak, Sprīdīt, es esmu liels putns, — viņš teica. — Kā gan tu spētu pārvīlēt tik daudz stiepļu, lai es varētu izspiesties cauri? Labāk nepūlies un atstāj mani mierā!
— Guli vien un nerūpējies par mani! — zēns atbildēja. — Ar šo darbu es netikšu galā ne šonakt, ne nākamajā naktī, un tomēr es tevi atsvabināšu, pirms vēl neesi galīgi aizgājis postā.
Gorgo atkal aizmiga; nākamajā rītā pamodies, viņš redzēja, ka zēns pārvīlējis vairākas stieples. Šajā dienā ērglis bija mazāk nomāktā garastāvoklī nekā citkārt. Viņš mazliet pavēcināja spārnus, laidelēdamies starp zariem un staipīdams stīvos locekļus.
Kādā rītā vēl pavisam agri, kad pirmā rīta blāzma iedegās pie debesīm, Sprīdītis viņu modināja:
— Pamēģini nu, Gorgo!
Ērglis pacēla galvu. Zēns tiešām bija pārvīlējis daudz stiepļu un iztaisījis diezgan lielu caurumu. Gorgo sasita spārnus un metās augšup. Divas reizes viņš atkrita atpakaļ sprostā, bet beidzot tam laimējās izkļūt laukā.
Lepnā lidojumā viņš pacēlās līdz padebešiem. Mazais Sprīdītis skumji noraudzījās ērglim pakaļ. Ak, kā gan viņš vēlējās, lai nāktu kāds un atdotu arī viņam brīvību!
Tagad gan mazais zēns jau itin labi bija iedzīvojies Skansenā. Viņš bija sadraudzējies ar visiem zvēriem un ieguvis sev daudz draugu viņu vidū. Zēns tagad zināja, cik te brīvdabas muzejā daudz interesantu lietu; te varēja tik daudz mācīties, un viņam nemaz nebija garš laiks. Tomēr viņa domas ik dienas kavējās pie iemīļotā baltā zostēviņa Mārtiņa un visiem pārējiem ceļabiedriem.
«Ja es nebūtu saistīts ar solījumu, gan atrastu kādu putnu, kas mani nonestu pie meža zosīm,» viņš domāja.
Var izlikties savādi, ka Klements Larsons nebija atdevis rūķītim brīvību, bet nevajag aizmirst, cik durna galva bija spēlmanim, kad tas atstāja Skansenu. Agri no rīta pirms aizbraukšanas viņš gan bija atcerējies rūķīti un gribēja nolikt tam ēdienu, bet par nelaimi nevarēja atrast zilu trauciņu. Visi Skansenas iedzīvotāji — lapi, dalarnietes, dārznieki un strādnieki nāca no viņa ardievoties. Atvadīšanās brīdis pienāca, un viņam nebija izdevies sadabūt zilu trauku. Beidzot viņš nezināja cita padoma kā griezties pie kāda veca lapa un lūgt to izpalīdzēt.