— Paklausies! — viņš teica. — Šeit Skansenā dzīvo kāds rūķītis, kam es ik rītu nesu ēst. Vai gribi izdarīt man pakalpojumu? Te būs maķenīt nauda, nopērc kādu zilu trauciņu un noliec rūķītim rītos mazliet biezputras un piena uz Bollnesas būdas kāpnēm!
Vecais laps izskatījās izbrīnījies, bet Klementam nebija laika izskaidrot tuvāk; viņam bija jāsteidzas uz staciju.
Laps arī tiešām aizgāja uz pilsētu, lai nopirktu trauku, bet, kad zila neredzēja, kas šim mērķim noderētu, viņš nopirka baltu un katru dienu kārtīgi pildīja to ar pienu un biezputru.
Tādā kārtā zēns nebija atbrīvots no sava solījuma. Viņš gan zināja, ka Klements projām, bet aiziet nedrīkstēja, Šajā naktī zēns vairāk nekā jebkad ilgojās pēc brīvības, jo pavasaris un vasara reiz tiešām bija klāt. Cik bieži viņš savā ceļojumā netika cietis no aukstuma un slikta laika! Pirmajās dienās te Skansenā viņam ne vienu reizi vien bija ienācis prātā, ka varbūt tas ir gluži labi, ka vajadzēja atteikties no ceļojuma; ja viņš tagad maija mēnesī nokļūtu Lapzemē, tad viņam tur droši vien būtu jānosalst. Bet nu jau iestājies silts laiks, mauriņi rotājas svaigā zaļumā, bērzi un apses bija apvilkuši tik košu lapu tērpu, kas mirdzēja kā liegs zīds, ķirši un visi pārējie augļu koki stāvēja vienos ziedos, ogulāju zariņos jau bija aizmetušies sīki, mazi auglīši, ozoli apdomīgi raisīja savus pumpurus un Skansenas sakņu dārzā zaļoja zirņi, pupas un kāposti.
«Cik jauki gan tagad būtu ceļot zostēviņa Mārtiņa mugurā pa silto gaisu un raudzīties uz zaļo zāli un skaistajām puķēm rotāto zemi!» zēns domāja.
Tā viņš prātoja, sēdēdams uz sprosta jumta, kad piepeši ērglis Gorgo nošāvās lejā un apmetās viņam blakus.
— Es gribēju izmēģināt spārnus un paskatīties, vai varu vēl tevi panest, — viņš teica. — Tu taču nedomāji, ka vēlos tevi pamest gūstā? Sēdies man mugurā, un es tevi aiznesīšu pie taviem ceļabiedriem.
— Nē, tas nav iespējams, — atteica zēns. — Es esmu devis vārdu, ka palikšu te, kamēr man atkal atdos brīvību.
— Nestāsti niekus! — Gorgo atteica. — Tevi te atveda pret paša gribu un tad vēl piespieda dot solījumu palikt! Tāds piespiests solījums nemaz nav jātur, to taču tu laikam sapratīsi?
— Un tomēr es nevaru to lauzt, — zēns atteica.
— Ne, mīļais Gorgo, pateicos par tavu labo nodomu, bet tu man nevari palīdzēt.
— Ak tā? Es nevaru? — Gorgo atteica. — Nu to mēs tūliņ redzēsim.
Tai pašā mirklī viņš satvēra zēnu savos stiprajos nagos, pacēla sev līdzi gaisā un pazuda ziemeļu virzienā.
XXXIX PĀRI JESTRIKLANDEI
DĀRGĀ JOSTA
Trešdien, 15. jūnijā
Ērglis apstājās lidot tikai tālu uz ziemeļiem no Stokholmas; viņš nometās uz kāda pakalna un palaida Nilsu vaļā.
Tikko zēns bija brīvs, viņš tūliņ skrēja, cik vien ātri varēja, atpakaļ uz Skansenu.
Ērglis taisīja lēcienu, satvēra to un uzlika kāju viņam virsū.
— Tu vēlies doties atpakaļ gūstā? — viņš jautāja.
— Ko tu īsti no manis gribi? Es laikam gan drīkstēšu iet, kur pats vēlos! — zēns iesaucās un mēģināja atbrīvoties no ērgļa nagiem. Bet Gorgo viņu atkal cieši satvēra savos stiprajos nagos, pacēla gaisā un nesa projām.
Viņš laidās ar zēnu pāri visai Uplandei un apstājās tikai pie lielā Elfkarlebijas ūdenskrituma. Te viņš nometās uz kāda akmens, kas atradās virpuļojošās straumes vidū, un palaida zēnu atkal vaļā.
Nilss nu redzēja, ka viņam nav iespējams no ērgļa aizbēgt. No augšas, balti putodams, gāzās ūdens, un lejā visapkārt šalca spēcīgā upes straume. Zēns bija sašutis, ka ērglis piespiedis viņu lauzt doto solījumu, viņš uzgrieza tam muguru un nerunāja vairs ne vārda.
Kad nu ērglis bija nolicis zēnu tādā vietā, no kurienes tas vairs nevarēja aizbēgt, viņš izstāstīja puisēnam, kā Akka no Čebnekajses to uzaudzinājusi un kā viņš sanaidojies ar savu audžumāti.
— Un tagad tu, Sprīdīt, varbūt sapratīsi, kādēļ vēlos tevi aiznest atpakaļ pie meža zosīm, — viņš beidzot, teica. — Esmu dzirdējis, ka tu stāvot pie Akkas augstā cieņā, un tāpēc gribētu tevi lūgt nodibināt mieru starp Akku un mani.
Tiklīdz zēns izdzirda, ka ērglis to nes projām nevis savas paša iedomas pēc, viņš tūliņ kļuva pret to laipns.
— Es tev no sirds gribētu palīdzēt, — viņš teica, — bet esmu saistīts ar solījumu. — Un nu viņš savukārt izstāstīja ērglim, kā nokļuvis gūstā un kā Klements atstājis Skansenu, neatbrīvojis viņu no solījuma.
Tomēr ērglis neparko negribēja atteikties no sava nodoma. — Paklausies, Sprīdīt! — viņš teica. — Mani spārni tevi aiznesīs, kurp vien vēlies, manas acis saskatīs visu, ko vien tu gribētu ieraudzīt. Stāsti man, kāds izskatījās šis vīrs, kam devi solījumu, es gribu viņu atrast un nonest tevi pie viņa! Tālāk tev pašam jāpacenšas, lai viņš tev atdod brīvību.
Šis priekšlikums zēnam patika.
— Jā, tūliņ var redzēt, cik gudrs putns tev bijis par audžumāti, — Nilss teica. Tad viņš aprakstīja, kāds izskatījās Klements Larsons, un vēl piebilda, ka Skansenā dzirdējis stāstam, viņš esot kāds spēlmanis no Helsinglandes.
— Nu, tad pārmeklēsim visu Helsinglandi no Lingbu līdz Mellanas ezeram, no Sturbergas līdz Hornslandei! — ērglis iesaucās. — Jau rīt, pirms būs iestājies vakars, tu varēsi ar šo vīru izrunāties.
— Tagad tu gan droši vien apsoli vairāk, nekā pats spēsi izpildīt, Gorgo, — zēns sacīja.
— Tad es būtu slikts ērglis, ja tā rīkotos, — Gorgo atbildēja.
Kad ērglis Gorgo ar Sprīdīti atstāja Elfkarlebiju, viņi abi bija kļuvuši labi draugi. Zēns jāšus sēdēja ērglim mugurā. Tādā kārtā viņš it labi varēja aplūkot visus novadus, kuriem pāri laidās. Kamēr ērglis bija viņu turējis savos nagos, tas nemaz nebija iespējams. Varbūt bija arī tīri labi, ka zēns nemaz nezināja, ka ērglis viņu nesis pāri tādām jaukām vietām kā vecais Upsalas Karaļkalns, Esterbijas fabrikas, Danemuras raktuves un vecā Erbihusas pils, — citādi zēnam ļoti sāpētu sirds, ka viņš šīs skaistās vietas nemaz nav redzējis.