Tagad ērglis Gorgo ātrā lidojumā nesa viņu pāri Jestriklandei. Dienvidu daļā gan nekā daudz nebija ko redzēt, kas saistītu zēna uzmanību. Apakšā uz visām pusēm pletās milzīgs, egļu mežiem apaudzis līdzenums. Vairāk pret ziemeļiem šķērsām pāri visam apvidum, no Dalas līdz pašam Botnijas jūras līcim, stiepās skaista zemes josla, ko klāja ar kuplu mežu apauguši pakalni, mirdzoši ezeri un straujas upes. Ap baltām baznīcām bija redzami lieli, apdzīvoti ciemi, lielceļi krustojās ar dzelzceļa līnijām, ap mājām bija iekopti dārzi, un ziedošo koku liegās smaržas dvesmoja gaisā.
Pie upēm zēns pamanīja vairākas lielas dzelzs lietuves, kas izskatījās līdzīgas tām, kādas viņš jau bija novērojis kalnraktuvju apgabalā. Gandrīz vienādos atstatumos tās virknējās līdz pašai jūrai, kur beidzot pacēlās liela pilsēta ar baltiem namiem. Uz ziemeļiem no šīs biezi apdzīvotās vietas sākās atkal tumšie meži; tikai te zeme nebija līdzena, vietumis slējās augšup, vietumis atkal slīga lejup gluži kā bangaina jūra.
«Šī zeme apvilkusi zaļus priežu zaru brunčus un pelēku laukakmeņu jaku,» zēns klusībā sevī prātoja. «Bet ap vidu apjozusi dārgu jostu, kam vērtībā nav līdzīgas, jo tā rotāta zili mirdzošiem ezeriem un puķainām pļavām, lielās dzelzs lietuves pušķo to kā dārgakmeņi, un pilsēta ar daudzajiem namiem, pilīm un baznīcām to noslēdz kā koša sakta.»
* * *
Sasniedzis šī apgabala ziemeļu daļas mežus, Gorgo nolaidās uz kādas klints virsotnes un, kad zēns bija nokāpis no viņa muguras, teica:
— Te mežā atrodas dažādi gardumi. Es tikai tad jutīšos tiešām brīvībā, kad būšu mazliet pamedījis. Tev taču nebūs bail, ja atstāšu tevi vienu?
— Nē, — zēns atbildēja, — es nebaidos.
— Tu vari iet, kurp vien vēlies, tikai ap saules rietu tev jāierodas šeit atpakaļ! — Gorgo sacīja un aizlaidās.
Zēns jutās diezgan vientuļš un pamests, kad nu viens pats sēdēja uz akmens un noraudzījās kailajos klinšu pauguros un lielajā mežā, kas pletās visapkārt. Bet viņš nemaz nedabūja ilgi tā sēdēt viens pats. Drīz vien tas izdzirda dziesmas skaņas, kas nāca lejā no meža, tad viņš pamanīja pavīdam starp koku zariem kaut ko gaišu. Zēns nu ieraudzīja zili dzeltenu karogu; atskanēja dziesmas un līksmi saucieni, un viņš noprata, ka karogu nes ļaužu pulks, kas iet gājienā. Tomēr aizritēja vēl krietns brītiņš, iekams viņš varēja skaidrāk saskatīt, kas tas par gājienu, kas līčloču vijās augšup kalnā. Nilss Holgersons nevarēja vien sagaidīt, kurp gājiens galu galā dosies. Droši vien šie cilvēki nenāks šurp uz vientuļo, kailo klinšu pauguru, kur viņš patlaban atradās, to nemaz nevarēja gaidīt. Un tomēr notika tieši tā. Tagad karogs atkal parādījās mežmalā, un aiz tā nāca liels pulks ļaužu, kuriem karogs bija rādījis ceļu. Visa kalna nogāze nu bija pilna kustības un rosmes, un šajā dienā zēns dabūja tik daudz redzēt, ka viņam ne mirkli nebija garš laiks.
MEŽA DIENA
Uz platās kalna muguras, kur ērglis Gorgo bija atstājis mazo zēnu, pirms apmēram desmit gadiem bija plosījies liels meža ugunsgrēks. Pārogļotie koki tika nocirsti un aizvākti projām, un tur, kur lielais izdegums robežoja ar neskartu mežu, pamazām jau sāka parādīties sīki augi. Bet liela izdeguma platība vēl joprojām bija baigi kaila un tukša. Starp akmeņiem vēl vietumis redzēja melnus, apdegušus koku stumbrus, kas liecināja, ka reiz te audzis liels un varens mežs, bet nekur neredzēja jaunus dzinumus, kas sprauktos laukā no kailās zemes.
Cilvēki nevarēja nobrīnīties vien, cik ilgs laiks paiet, kamēr izdegums atkal apaug ar mežu; viņi pavisam aizmirsa, ka kopš tā laika, kad mežs te izdega, zeme bija zaudējusi visu mitrumu. Ne vien koki bija nodeguši, bet it viss, kas te mežā auga, — virši, vaivariņi, sūna un brūklenes, it viss bija izdedzis un nozudis, un pat zeme, kas klāja klintāju, šeit pēc lielās ugunsnelaimes bija kļuvusi tik sausa un irdena kā pelni. Vējš, kas pūta pāri izdegumam, uzvirpuļoja zemi augstu gaisā, un, tā kā šī kalnainā augstiene bija padota visiem vējiem, tad drīz vien atsedzās klintājs pēc klintāja un tika noslaucīts gluži kails. Arī lietus darīja savu un noskaloja pāri palikušās vaļējās smiltis. Kad nu vējš un lietus veselus desmit gadus no vietas bija tā pūlējušies noslaucīt zemi no klinšu muguras, tad arī beidzot tā izskatījās gluži kaila, un nemaz nevarēja iedomāties, ka tā jebkad varētu būt citāda.
Bet kādu dienu pašā vasaras sākumā salasījās visi ciema skolas bērni, kas dzīvoja netālu no lielā izdeguma. Katrs bērns nesa mugurā lāpstu vai kapli un rokā sainīti ēdamā. Kad bērni bija sapulcējušies, viņi garā gājienā devās augšup kalnā. Pašā priekšgalā nesa karogu, un tam blakus gāja skolotājs un skolotājas, gājienam sekoja mežsargs un zirgs, kas vilka lielu vezumu jaunu eglīšu un priežu sēklu.
Garais gājiens neapstājās bērzu birzī, kas auga netālu aiz ciema, nē, tas tikai devās aizvien uz priekšu augšup kalnā. Arvien augstāk un augstāk tas kāpa pa veciem, pamestiem ganu ceļiem. Lapsas izbrīnījušās izbāza galvas no alām un prātoja, kas gan tas varētu būt par lielu ganu pulku, kas tagad dodas kalnā. Gājiens virzījās gar senām, pamestām ogļu dedzinātavām, kur agrāk katru rudeni mēdza dedzināt ogles, un krustknābji grozīja savus līkos knābjus, nevarēdami izprast, kas tie par ogļdedžiem, kas tik lielā barā dodas mežā.