Tā gājiens galu galā sasniedza lielo izdegumu kalna virsotnē. Klintis šeit bija nopūstas gluži kailas, pat smalkās linejas, kas senāk vijās ap akmeņiem, nekur nebija manāmas, arī skaistā, sudrabaini mirdzošā, baltā briežu sūna bija nozudusi no klinšu muguras. Ap melnajām ūdens peļķēm, kas bija sakrājušās klinšu spraugās un zemākās vietās, neauga ne cūkaušu lapas, ne zaķa kāposti. Mazajos laukumiņos starp lielākiem klinšu gabaliem, kur vēl bija patvērusies zeme, neredzēja ne papardes, ne baltās anemones, ne dzegužpuķes, ne ziemcietītes — visu šo zaļo un sarkano, liego un piemīlīgo meža rotu.
Kad ciema bērni izklīda klajumā, likās, it kā pelēko, izdegušo kalna augstieni pēkšņi būtu apspīdējuši gaiši saules stari. Atkal reiz pēc ilga laika kas jauns un līksms, kas svaigs un jaunatnīga spara pilns, kaut kas tāds, kas vēl atrodas pilnā augšanā! Varbūt šie skolēni spēs palīdzēt nabaga pamestajam mežam, varbūt viņi spēs iedvest tam jaunu dzīvību!
Kad bērni bija atpūtušies un paēduši, viņi paņēma lāpstas un kapļus un sāka strādāt. Mežsargs viņiem parādīja, kas darāms, un katrs skolēns iestādīja kaut arī vismazākajā zemes laukumiņā, kādu vien tas spēja atrast, pa sīkai, mazai eglītei,
Stādot jaunos kociņus, bērni tik nopietni sarunājās savā starpā, it kā būtu lieli cilvēki. Mazie kociņi, ko viņi stādīja, tagad labāk saturēšot zemi un vējš to tik viegli nevarēšot aizpūst prom. Bet tas jau neesot vienīgais labums. Zem kociņu saknēm radīšoties jauna zeme, kur iebiršot dažādas sēklas, un pēc pāris gadiem te, kur tagad redzami tikai kaili klinšu pauguri, varēšot jau lasīt avenes un mellenes. Arī mazie kociņi, ko viņi tagad iestādot, dienās izaugšot par lieliem kokiem, no kuriem vēlākos gados varēšot celt staltas mājas un būvēt lepnus kuģus.
Ja bērni nebūtu ieradušies kalnā un nebūtu sākuši stādīt jaunu mežu, kamēr klinšu iedobumos vēl kaut mazliet patvērusies zeme, vējš un lietus drīz vien atņemtu pēdējo iespēju vēl kaut ko iestādīt un tad te augšā uz klintāja vairs nekad neaugtu mežs.
— Jā, cik labi, ka mēs uznācām kalnā, — bērni čaloja. — Bija arī patiešām pats pēdējais laiks. — Un viņi paši likās sev tik neparasti svarīgi.
Kamēr skolēni šeit augšā kalnā tik cītīgi strādāja, tēvi un mātes mājās pēc kāda laika jau sāka prātot, kā gan bērniem tur augšā kalnā tagad klājas. Viņi, protams, domāja, ka bērni devušies turp augšā vairāk tīra joka pēc, jo kādu mežu gan var iestādīt tādi mazi radījumi. Tomēr būtu diezgan interesanti paraudzīties, ko viņi tur augšā dara. Un tūliņ jau arī tēvi un mātes atradās ceļā uz meža izdegumu. Kad viņi sasniedza augsto kalna taku, tie sastapa citus kaimiņus, kas arī patlaban bija ceļā.
— Vai jūs dodaties augšā uz izdeguma vietu?
— Jā, mēs dodamies turp.
— Vai gribat apraudzīt bērnus?
— Jā, gribam uzkāpt augšā un palūkot, ko viņi īsti tur dara.
— Tas jau, protams, tiek darīts vairāk joka pēc.
— Nu jā, cik nu viņi tur tos kokus iestādīs!
— Mēs paņēmām līdzi kafijas katliņu, lai bērniem tiek kas silts, citādi jau viņiem visu dienu jāpārtiek tikai no sausas maizes vien.
Tā nu tēvi un mātes beidzot sasniedza izdeguma vietu. Sākumā viņi gan tikai priecājās par to, cik skaistas un sārtas izskatās bērnu svaigās sejiņas uz pelēcīgā kalna muguras. Bet tad viņi sāka vērīgāk ieskatīties bērnu darbā: daži no tiem stādīja jaunos kociņus, citi atkal vilka vagas un kaisīja tajās sēklas, un vēl citi rāva ārā viršus, lai šo augu saknes nenomāc jaunos dēstus. Vecāki tagad ievēroja, cik nopietni bērni strādā un cik aizrautīgi viņi nodevušies savam darbam. Jā, viņiem jau nemaz neatlika laika palūkoties apkārt.
Kāds tēvs brīdi noraudzījās mazajos, tad arī viņš sāka raut laukā viršus. Protams, tikai tāpat joka pēc vien. Bērni nu bija skolotāji, jo viņi jau zināja šo mākslu un tāpēc drīkstēja tēvam un mātei parādīt, kā tas jādara.
Beigu beigās arī visi pieaugušie, kas te bija ieradušies palūkot, kā mazajiem klājas, sāka piedalīties kopīgajā darbā. Nu darbs kļuva vēl saistošāks, un pēc īsa brīža bērniem radās jauni palīgi.
Bet tagad pietrūka darba rīku. Dažus zēnus, kam bija garākas kājas, nosūtīja lejā uz ciemu pēc kapļiem un lāpstām. Kad šie zēni steidzās pa ceļu, no namiem iznāca iedzīvotāji un bažīgi jautāja:
— Kas tad nu noticis? Vai kāda nelaime?
— Nē, nē, bet viss ciems sapulcējies tur augšā izdeguma vietā un palīdz stādīt mežu.
— Skat, skat, ja jau viss ciems sapulcējies tur augšā, vai tad nu lai mēs paliekam mājās?
Un tā nu iznāca, ka visi devās augšā kalnā. Sākumā racēji apstājās un mierīgi noraudzījās kādu brīdi; bet tad arī viņiem sāka pirksti degtin degt un viņi paši gribēja piedalīties darbā. Lai gan bija tik patīkami pavasaros apstrādāt laukus, domājot par raženajiem graudiem, kurus rudenī varēs atkal ievākt, taču šis darbs likās vēl jo vilinošāks.
Te no sēklām izaugs nevis nespēcīgi zāļu stiebri vien, te radīsies vareni koki ar augstiem stumbriem un lieliem zariem. Te nebija runas par ražu, ko var ievākt jau pēc vienas vasaras, nē, te bija. jādomā par daudzu gadu ražu. Bija jādomā par kukaiņu sīkšanu, strazdu svilpošanu un rubeņu rubināšanu, par visām neskaitāmām dzīvībām, kas te atkal radīsies šajā kailajā izdeguma vietā. Un turklāt tas bija it kā piemineklis, ko viņi atstās nākamajām paaudzēm. Līdz šim viņi bija saņēmuši kā mantojumu tukšu, kailu kalnu, tagad te pacelsies stalts mežs. Un, ja viņu pēcnācēji to pratīs saprast un novērtēt, tad viņi sapratīs arī to, ka viņu priekšteči bijuši labi un krietni ļaudis, un tāpēc pieminēs tos dziļā cieņā un pateicībā.