XL DIENA HELSINGLANDĒ
LIELĀ, ZAĻĀ LAPA
Ceturtdien, 16. jūnijā
Nākamajā dienā zēns, sēdēdams ērgļa mugurā, laidās pāri Helsinglandei, kas pavasarīga un mirdzoša pletās zem viņiem; skuju koki bija izdzinuši gaiši zaļas, jaunas skujas, lapu kokus greznoja jaunas lapas, pļavas rotājās svaigā zaļumā un tīrumi — jauniem asniem. Tas bija kalnains un mežiem bagāts apvidus, bet cauri tam stiepās gaiša ieleja, no kuras savukārt uz visām pusēm plētās citas ielejas, šauras un īsas vai arī platas un garas.
«Šis apgabals ir zaļš kā koka lapa, arī ielejas tur lejā zarojas gandrīz tāpat kā dzīsliņas uz lapas,» Nilss Holgersons domāja.
Sākumā no galvenās ielejas atzarojās divas lielas ielejas — viena uz austrumiem, otra uz rietumiem. Tad sākās mazāki atzarojumi, kas stiepās diezgan tālu uz ziemeļiem. Tālāk no galvenās ielejas atkal atdalījās divi atzarojumi, kas kā spēcīgas rokas tiecās katrs uz savu pusi, kur tie kļuva pamazām šaurāki un galu galā izzuda biezoknī.
Galvenās ielejas vidū tecēja plata, skaista upe, kas vairākās vietās paplašinājās un kļuva par ezeru. Upes krastos atradās pļavas, kas bija kā sētin nosētas nelieliem, pelēkiem šķūņiem; aiz pļavām pletās tīrumi, un beidzot mežmalā sākās mājas. Tās bija lielas un labi celtas un atradās cita aiz citas nepārtrauktā virknē. Upes krastā augstu gaisā slējās baznīcu torņi, ap baznīcām mājas grupējās lielos ciematos. Arī ap dzelzceļiem bija saceltas mājas, tāpat ap zāģētavām, kas atradās šur tur ezeru un upju krastos un bija viegli saskatāmas, jo tās apņēma milzīgas dēļu grēdas.
Arī blakus ielejas, tāpat kā galvenā, bija bagātas ezeriem, tīrumiem, ciematiem un zemnieku mājām. Laipnas un piemīlīgas, šīs ielejas iekļāvās starp tumšajiem kalniem, kļūdamas aizvien šaurākas un šaurākas, līdz beidzot tur bija vieta vairs tikai mazam strautiņam.
Kalnu nogāzes starp ielejām bija klātas skuju koku mežiem. Zeme te gan nebija līdzena, lieli klinšu bluķi gulēja, nekārtīgi sasviesti cits pār citu, taču mežs visu apklāja it kā ar pūkainu villaini, kas likās pārsegta kādam stūrainam ķermenim.
Tas bija skaists apvidus. Zēns tajā varēja noraudzīties pēc sirds patikas, jo ērglis aplidoja visas malu maliņas, meklēdams veco Klementu Larsonu.
Ar rītausmu lauku mājās kūsāt kūsāja rosme. Kūtīm, kas šajā apvidū ir ļoti lielas un augstas, pat ar dūmeņiem un platiem logiem, plaši atvēra durvis un laida laukā lopus. Tās bija skaistas, gaišas govis, pamaza auguma, veiklas un mundras. Jautri lēkādamas, tās traucās ārā. Tad nāca teļi un aitas, un skaidri bija redzams, cik līksmi tie jutās.
Lauku mājās ik brīdi radās arvien lielāka rosme. Pāris jaunu meiču ar somiņām uz muguras staigāja starp lopiem. Kāds zēns ar garu vicu dzenāja aitas kopā, un neliels suns skraidīja starp govīm un dusmīgi rēja tos kustoņus, kuri grasījās badīties. Saimnieks jūdza zirgu ratos, kuros atradās tukši sviesta kubliņi, siera formas, pārtika un dažādi rīki. Skanēja jautri smiekli un dziesmas, un lopi bija tik līksmi, it kā šī, diena būtu liela svētku diena.
Drīz vien jau visi bija ceļā uz mežu. Kāda meiča gāja pa priekšu, ar skaistu skanīgu balsi aicinādama kustoņus. Lopu bars viņai sekoja garā rindā. Gans ar lopu suni uzmanīja, lai kustoņi nenoklīst no pareizā ceļa. Kā pēdējie nāca pats saimnieks ar kalpu, pieturēdami ratus, jo šaurais, stāvais ceļš bija nelīdzens un akmeņains.
Vai nu Helsinglandē tāds paradums, ka visi zemkopji izdzen savus lopus ganos vienā un tai pašā dienā, vai arī šajā gadā tas tā nejauši gadījās. Bet Nilss Holgersons redzēja tik daudz jautru ganāmpulku un cilvēku, kas no ielejām devās augšup vientuļajos mežos, piepildīdami tos ar jaunu dzīvību. No tumšā meža visu dienu skanēja meiču līksmā trallināšana un govju zvaniņu skaņas. Dažam ganāmpulkam jau bija grūts un tāls ceļš aiz muguras, un zēns redzēja, ar kādām pūlēm lopiņi mēģināja pārkļūt pāri purvainām vietām un dūkstīm. Bieži vien tiem nācās izvēlēties garākus apkārtceļus. Gadījās arī, ka pajūgs ar mantām uzgrūdās kādam lielākam klints bluķim un apgāzās. Un tomēr cilvēki pārvarēja it visas grūtības ar skaļiem smiekliem un līksmu prātu. Pret vakaru gājēji sasniedza klajus laukus, kur atradās zems stallis un dažas mazas, pelēkas būdiņas. Govis no prieka skali iemāvās, jo pazina savas vasaras ganības un tūliņ jau steidzās nogaršot jauno, sulīgo zāli. Jokodami un jautri tērzēdami, ļaudis sanesa ūdeni un kurināmo, un to, kas atradās ratos, ienesa lielākajā būdā. Drīz vien dūmi pacēlās no skursteņa, un meičas, gans un vīri sasēdās ap gludu akmeni ieturēt launagu.
Gorgo bija cieši pārliecināts, ka vecais spēlmanis būs starp tiem, kuri dodas kalnos ar ganāmpulkiem. Tikko viņš pamanīja kādu ganāmpulku, tā nolaidās zemāk un ar savām skaidrajām acīm to novēroja. Bet stundas pagāja, un vecais vēl joprojām nebija atrodams. Krustām šķērsām izlidojis visu apgabalu, ērglis, vakaram iestājoties, nonāca pie kādas vientuļas būdiņas augstu kalnos. Ļaudis ar lopiem šeit bija jau ieradušies. Viņi skaldīja malku, un meitas slauca govis.
— Raugies turp! — sauca Gorgo. — Man liekas, nu viņš mums ir rokā. Viņš nolaidās zemāk, un šoreiz zēns lielā izbrīnā redzēja, ka ērglim taisnība. Tur tiešām stāvēja Klements Larsons un skaldīja malku.
Gorgo nolaidās mežā netālu no ganu būdas.
— Tagad esmu izpildījis, ko biju solījis, — viņš teica, lepni izsliedams galvu. — Nu tev pašam jārauga, kā vari ar šo veco izrunāties. Es pa to laiku apmetīšos šīs kuplās egles galotnē un gaidīšu tevi.