DZĪVNIEKU JAUNGADA NAKTS
Ganu būdā dienas darbs bija paveikts, vakariņas paēstas, bet ļaudis vēl sēdēja un tērzēja. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņi atcerējās pavadījuši tik jauku vasaras nakti mežā, tāpēc viņiem arī nemaz negribējās doties pie miera. Bija tik gaišs kā dienā, un jaunās meičas čakli noņēmās ar rokdarbiem, tomēr lāgiem pacēla galvu un smaidīdamas raudzījās uz mežu.
— Tā, nu reiz atkal atrodamies šeit, — viņas teica, un ciemata kņada pagaisa no viņu atmiņas, bet visu apņēma meža dziļais miers. Kad meičas, mājās būdamas, bija domājušas, ka visu vasaru būs jāpavada mežā, tad bija šaubījušās, vai spēs paciest meža vientulību, bet, tikko ieradās ganu būdās, viņām jau likās, ka tagad pienācis visjaukākais laiks viņu dzīvē.
Pie dažām ganu būdām, kas atradās gandrīz vai kopā, bija sanākuši jaunieši — meitenes un zēni, lai sasveicinātos: te mauriņā bija sapulcējies diezgan prāvs ļaužu bars, tomēr sarunas lāgā negribēja risināties. Jaunekļiem jau nākamajā dienā bija jādodas atpakaļ lejā uz ciemu, un ganes viņiem piekodināja nokārtot visādus sīkus uzdevumus, kas mājās būtu jāizdara; tāpat viņas arī lūdza pasveicināt piederīgos. Tas tad arī būtu viss, kā mēdz sacīt.
Piepeši vecākā gane pacēla galvu un gluži līksmi ierunājās:
— Man liekas, mums nemaz nevajadzētu sēdēt te tik klusi, jo mūsu vidū atrodas divi labi teicēji. Viens no viņiem ir Klements Larsons, kas tepat sēž man blakus. Otrs ir Sunana ezera Bernhards. Lūk, viņš stāv tur otrā pusē un patlaban noraugās uz Blakosenu. Palūgsim viņus abus, lai pastāsta mums kaut ko, un tam, kas zinās jaukāko teiku, es apsolu šo kakla lakatu, ko patlaban adu.
Priekšlikums guva skaļu atzinību. Abi teicēji gan sākumā mazliet pretojās, bet tad padevās. Klements nu lūdza Bernhardu, lai viņš iesākot pirmais, un Bernhardam nekas nebija pretī. Viņš Klementu Larsonu visai labi nepazina un domāja, ka vecais vīrs pastāstīs kādu senu teiku par spokiem un troļļiem. Zinādams, ka ļaudīm tādas teikas ļoti patīk, viņam pašam arī likās visprātīgāk izvēlēties tamlīdzīgu nostāstu.
Viņš iesāka:
— Pirms daudziem gadu simtiem notika tā, ka kāds Delsbujas prāvests tieši Jaungada naktī jāja caur mežu tepat netālu garām. Ievīstījies savā biezajā kažokā, siltu ādas cepuri galvā viņš sēdēja savā zirgā, pie segliem karājās soma ar svētā vakarēdiena biķeri, lūgšanu grāmatu un talāru. No attālā ciema, kas atradās dziļi mežā; viņu bija izsaukuši pie slimnieka; prāvests līdz vēlai naktij sarunādamies nosēdēja pie slimnieka gultas. Tagad viņš jāja atpakaļ mājup, lai gan bija pilnīgi pārliecināts, ka nokļūs mājās tikai vēlu pēc pusnakts.
Jājot caur mežu tik vēlā laikā, kad parasti jau mēdza atrasties gultā, prāvests tomēr sevī nopriecājās, ka vismaz laiks pieturējās labs. Nakts bija rāma un rēna un debess apmākusies. Pilnais mēness, liels un apaļš, slēpās aiz mākoņiem un izplatīja gaismu, kaut gan pats nebija redzams. Bez šīs mēness gaismas grūti būtu atšķirt ceļu, jo ziema bija bez sniega un visa apkārtne ietērpta vienmuļā, brūnganpelēkā krāsā.
Šonakt prāvests jāja uz zirga, ar kuru bija ļoti apmierināts. Tas bija prāvs, izturīgs un gandrīz tikpat gudrs kā cilvēks. Starp citu, lai kur zirgs būtu, tas vienmēr prata atrast ceļu mājup. Par to prāvests jau bija pārliecinājies vairākas reizes un tik cieši uz to paļāvās, ka, sēdēdams zirga mugurā, par ceļu nemaz vairs nedomāja. Un tā viņš arī tagad jāja tumšajā naktī caur biezo mežu, nogrimis domās un atlaidis pavadu gluži vaļīgi.
Prāvests domāja par savu nākamās dienas sprediķi, bez tam viņam galvā šaudījās arī citas domas. Tikai pēc laba laika viņš pats sev jautāja, cik tālu gan vēl varētu būt līdz mājām. Kad prāvests beigu beigās sāka lūkoties apkārt uzmanīgāk un redzēja, ka mežs vēl arvien tikpat biezs kā pašā sākumā, tad kļuva ļoti pārsteigts. Tā kā viņš bija jājis diezgan ilgi, tad jau vajadzēja sākties draudzes apdzīvotajām vietām.
Toreiz Delsbuja izskatījās tāda pati kā tagad. Baznīca, mācītājmuiža un visas lielākās mājas atradās ap Delleni, draudzes ziemeļu daļā, kamēr dienvidu pusē bija galvenokārt tikai mežiem apauguši kalni. Kad nu prāvests redzēja, ka viņam visapkārt biezs mežs, tad saprata, ka patlaban vēl atrodas draudzes dienvidu daļā un, lai nokļūtu mājās, jādodas uz ziemeļiem. Bet prāvestam likās, ka tieši šajā virzienā viņš vis nejāj. Patlaban pie debesīm gan nebija redzams ne mēness, ne zvaigznes, pēc kuriem būtu iespējams ieturēt pareizu virzienu, taču prāvests uzskatīja sevi par tādu cilvēku, kam orientēšanās spējas diezgan attīstītas. Bet nu viņam likās, ka ir novirzījies sāņus.
Viņš jau gribēja pagriezt zirgu, bet tad atcerējās, ka līdz šim zirgs nekad vēl nebija nomaldījies un laikam arī šoreiz gāja pareizi. Drīzāk jau viņš pats, prāvests, būs alojies. Viņš visu laiku bija nogrimis dziļās domās un ceļu nepavisam nebija ievērojis. Tāpēc viņš atļāva zirgam iet tālāk tajā pašā virzienā un no jauna iegrima savos prātojumos.
Bet pēkšņi kāds zars aizķēra tik stipri, ka viņš tikko nenokrita no zirga. Nu prāvests saprata, ka jānoskaidro, kur īsti atrodas.
Viņš aplūkoja ceļu un ievēroja, ka jāj pa mīkstu sūnu, kur nekāda iemīta taka nav manāma. Tomēr zirgs, nemaz nevilcinādamies, žigli soļoja uz priekšu. Bet arī tagad, tāpat kā agrāk, prāvests bija tajā pārliecībā, ka viņi dodas pavisam uz otru pusi.