Šoreiz viņš ilgi nedomāja, ko darīt. Saķerot pavadu un piespiežot zirgu apgriezties, prāvestam arī izdevās nokļūt atpakaļ uz cietas takas. Bet, tikko viņi te bija iznākuši, zirgs apgriezās un no jauna devās atpakaļ mežā.
Prāvests gan bija ļoti pārliecināts par sava virziena pareizību, bet nodomāja, ka zirgs laikam grib uzmeklēt labāku ceļu, ja izturas tik stūrgalvīgi. Un viņš ļāva tam vaļu.
Lai gan īsts ceļš nebija redzams, zirgs tomēr diezgan labi gāja uz priekšu. Ja gadījās ceļā kāds stāvs kalns, zirgs veikli kā kalnu kaza devās augšā, bet otrā pusē atkal uzmanīgi kāpa lejā, savilcis kājas pavisam kopā.
«Kaut es tikai laikus pārkļūtu mājās un nenokavētu dievkalpojumu,» prāvests domāja. «Ja es neierastos laikā, ko tad teiktu mani delsbujieši?»
Ilgi viņš par to nedabūja domāt, jo pēkšņi bija nonācis vietā, ko atkal pazina. Tas bija neliels, tumšs ezeriņš, kur viņš pēdējo vasaru bija ķēris zivis. Tagad prāvests pārliecinājās, ka viņa bažas bijušas pareizas: šī vieta atradās dziļi mežā, bet zirgs vēl arvien lauzās uz dienvidaustrumu pusi. Likās, ka viņš bija noņēmies aizvest savu kungu krietni tālu nost no baznīcas un mācītājmuižas.
Prāvests žigli izlēca no segliem. Paliekot zirga mugurā, viņš varēja iekļūt vēl dziļāk mežā, bet prāvestam bija jātiek mājās. Taču zirgs stūrgalvīgi turējās pretējā virzienā, tāpēc prāvests nosprieda iet kājām un zirgu vest pavadā, kamēr viņi nebūs iznākuši uz pareizā ceļa. Viņš aptina pavadu sev ap roku, un ceļojums sākās. Iet pa mežu biezajā kažokā nebija viegli, taču prāvests bija spēcīgs vīrs, kas nebaidījās ne no kādām grūtībām. Bet drīz vien zirgs viņam sagādāja jaunas rūpes: tas negāja vis savam saimniekam paklausīgi nopakaļ, bet atspērās pakaviem pret zemi un apstājās.
Prāvests beidzot sadusmojās. Viņš parasti nekad nemēdza sist zirgam un negribēja to darīt arī šoreiz. Viņš tam vienkārši pārmeta pavadu pāri kaklam un atstāja.
«Mums nu jāšķiras, ja jau tu katrā ziņā gribi iet pats savu ceļu,» prāvests noteica.
Bet, tikko viņš bija paguvis paiet dažus soļus uz priekšu, tā zirgs pienāca no mugurpuses klāt, uzmanīgi saķēra aiz piedurknes un mēģināja atturēt. Prāvests apgriezās un paskatījās zirgam acīs, lai izdibinātu, kādēļ tas izturas tik savādi.
Prāvests nevarēja lāgā izprast, kā tas iespējams, tomēr viens bija skaidrs: par spīti lielajai tumsai viņš it labi saskatīja zirga galvu, un tā viņam šķita tikpat izteiksmīga kā cilvēka seja. Viņš saprata, ka zirgs izjūt lielas, drausmīgas bailes un satraukumu; tā acīs varēja lasīt lūgumu un reizē arī pārmetumu: «Esmu tev kalpojis dienu no dienas un aizvien izpildījis tavu gribu,» zirgs šķita sakām. «Vai tad tu man nevari paklausīt šo vienu vienīgo reizi?»
Prāvestu gluži aizkustināja šis lūgums, ko viņš it kā lasīja zirga acīs. Viņš skaidri saprata, ka zirgam šonakt vajadzīga viņa palīdzība. Būdams krietns un drosmīgs vīrs, viņš padevās. Neko daudz nevilcinādamies, viņš pieveda zirgu pie akmens, lai vieglāk varētu iekļūt seglos, uzkāpa zirgam mugurā un teica:
«Ej vien tālāk! Tā kā tu arī mani gribi vest līdzi, tad es tevi neatstāšu, lai neviens nevarētu teikt par Delsbujas prāvestu, ka viņš liedzies palīdzēt tam, kam palīdzība bijusi nepieciešama.»
Pēc tam viņš atlaida pavadu, lai zirgs iet, kurp vien grib, bet pats tikai centās noturēties seglos. Tas bija diezgan bīstams un grūts ceļš, jo visu laiku vajadzēja doties augšup kalnā. Viņus apņēma tik biezs mežs, ka ne pāris soļu neredzēja uz priekšu. Tomēr prāvestam likās, ka viņi visu laiku dodas augstā kalnā. Zirgs ar pūlēm kāpa pa stāvajām klinšu sienām. Ja prāvests būtu vadījis zirgu pats, viņam nekad neienāktu prātā to mocīt pa tik grūtiem ceļiem.
«Tu taču nedomā kāpt augšā pašā Blakosenā?» prāvests ieteicās, un pie tam viņš mazliet pasmaidīja, jo Blakosens, kā zināms, bija pats augstākais kalns visā Helsinglandē.
Tā arvien dodoties uz priekšu, prāvests ievēroja, ka viņš ar savu zirgu nebija vienīgie ceļinieki šajā naktī. Viņš dzirdēja akmeņus ripojam un zarus lūstam. Izklausījās tā, it kā lieli meža zvēri lauztu sev ceļu cauri meža biezoknim; un, tā kā šajā apgabalā bija ļoti daudz vilku, prāvests sāka domāt, vai tikai zirgs to beigu beigās neaizvedīs uz kādu meža zvēru sacīksti.
Visu laiku viņi jāja augšup kalnā, tikai augstāk un augstāk! Un, jo augstāk nonāca, jo retāks kļuva mežs.
Beidzot prāvests jāja pāri gandrīz kailai kalna korei, no kurienes uz visām pusēm atvērās plašs skats. Bezgala tālu aizstiepās zeme, pārklāta ar drūmu mežu, klintīm un kalnu grēdām. Tā kā vēl nebija visai gaišs, prāvestam nācās grūti orientēties, kur viņš īsti atrodas, bet jau pēc neilga laika viss kļuva skaidrs.
«Esmu tiešām uzjājis Blakosenā,» viņš sevī nodomāja. «Cits kalns tas nevar būt. Tur rietumos redzams Jervezers, un austrumos ap Agonenu mirdz jūra. Arī ziemeļos redzu kaut ko spīdam, tā droši vien būs Dellena. Tur ielejā redzu Niana ūdenskrituma balto dūmaku. Jā, protams, tas ir Blakosens. Tas nudien ir piedzīvojums!»
Kad viņi bija nonākuši pašā kalna virsotnē, zirgs pats apstājās aiz kuplas egles. Likās, it kā viņš te gribētu paslēpties. Prāvests paliecās uz priekšu, pavēra dažus zarus tā, ka varēja redzēt tiem cauri.
Viņa acu priekšā atklājās kalna kailā mugura, tomēr te nebija tukšs un kluss, kā viņš bija domājis. Pašā laukuma vidū atradās liels klints bluķis, kam visapkārt bija sapulcējušies daudzi meža zvēri. Prāvestam likās, ka zvēri te sanākuši, lai noturētu kādu apspriedi.