Vistuvāk pie klints bluķa prāvests ieraudzīja lāčus; tie likās tik lempīgi un tomēr tik vareni noauguši, ka izskatījās it kā kažokos ietērpti klinšu bluķi. Viņi bija nolikušies guļus un nepacietīgi mirkšķināja mazās ačeles. Varēja redzēt — viņi tikko piecēlušies no ziemas guļas, lai ierastos tieši zvēru sapulcē. Viņi pūlējās nepadoties miegam. Aiz lāčiem ciešās rindās bija aptupušies vairāki simti vilku, kas nemaz neizskatījās miegaini, bet daudz kustīgāki un žirgtāki šajā ziemas tumsā nekā gaišajās vasaras naktīs. Viņi tupēja kā suņi uz pakaļkājām, kulstīja ar asti zemi un stipri elsoja, izkāruši mēli. Aiz vilkiem stīvām kājām un neveikli ložņāja apkārt lūši, gluži kā lieli, neglīti kaķi. Viņiem, kā likās, bija bail no citiem zvēriem, tādēļ ikreiz šņāca, ja kāds zvērs tuvojās. Aiz lūšu rindām nāca tiņi, kam bija it kā suņu galvas un lāču kažoki. Viņiem nepatika staigāt pa zemi, tādēļ tie nepacietīgi mīdījās savām platajām kājām, gribēdami rāpties atpakaļ kokos. Aiz viņiem pāri visam laukumam līdz pašam mežam skraidīja un grozījās lapsas, caunas, zebiekstes un visi citi zvēriņi, kas gan ir mazi augumā, tomēr izskatās daudz mežonīgāki un asinskārīgāki nekā lielie zvēri.
Prāvests varēja pārskatīt zvērus ļoti labi, jo viss plašais laukums bija apgaismots. Pašā vidū uz klints bluķa stāvēja meža gars. Tas turēja rokā degošu egles lāpu, kas dega ar gaišu, skaidru liesmu. Šis meža gars bija tik milzīgs kā pats augstākais koks mežā; mugurā viņam bija zaļš skuju mētelis un matu vietā karājās čiekuri. Viņš tur stāvēja uz klints bluķa pavisam mierīgs, nolūkodamies mežā un klausīdamies zvēros.
Lai gan prāvests visu ļoti labi saskatīja, tomēr viņam bija tā jābrīnās, ka negribējās ticēt savām acīm. Viņam likās, ka redz kādu parādību.
«Tas taču nepavisam nav iespējams,» viņš sev teica. «Esmu par daudz ilgi jājis apkārt pa mežu tumsā; tā ir vienkārši iedoma, kas pārvarējusi manu prātu.»
Tomēr prāvests sekoja visam ārkārtīgi uzmanīgi un ziņkārīgi sev jautāja, kas viss te vēl notiks un ko viņš vēl redzēs.
Ilgi viņam nebija jāgaida. No meža puses atskanēja maza zvaniņa skaņas. Un drīz pēc tam viņš atkal dzirdēja soļu dipoņu. Zari lūza un brikšķēja, it kā vesels zvēru pulks lauztos cauri meža biezoknim.
Liels mājlopu bars steidzās augšā kalnā. No meža tas parādījās tādā pašā kārtībā, kādā mēdza doties uz kūti: visiem pa priekšu nāca govs barvede ar zvaniņu kaklā, tad vērsis, pēc viņa citas govis, pēc tiem jaunlopi un pašās beigās teļi. Pēc lielajiem lopiem sekoja vesels aitu pulks, tad kazas un beigās zirgi un kumeļi. Ne gans, ne gane negāja līdzi lopu baram, vienīgi ganu suns to pavadīja.
Prāvestam gandrīz sirds apstājās pukstēt, redzot, ka mājlopi devās tieši klāt plēsīgajiem zvēriem. Viņš labprāt būtu tiem stājies ceļā, lai skaļiem saucieniem brīdinātu neiet tālāk, tomēr saprata, ka šonakt nav neviena cilvēka varā kavēt lopu gaitas, un tāpēc izturējās pavisam mierīgi.
Varēja redzēt, ka arī mājlopi ļoti baidījās no šā gājiena, kas viņiem bija jāpilda. Viņi izskatījās nožēlojami un baiļu pilni; pat govs barvede gāja nodurtu galvu un nedrošiem soļiem. Arī kazas neizrādīja ne mazāko prieku palēkāt vai pabadīties; zirgi gan pūlējās izlikties drosmīgi, tomēr varēja redzēt, ka viņi šausmās dreb. Visnožēlojamākais izskatījās ganu suns; viņš bija iemiedzis asti kājstarpā un gandrīz vai līda uz vēdera.
Govs barvede aizveda visu savu pulku jo tuvu meža garam, kas stāvēja uz klints bluķa. Viņa apgāja klintij apkārt un pagriezās tad atkal uz meža pusi. Plēsīgie zvēri nevienu lopu neaiztika, un tagad viss gājiens neskarts devās zvēriem garām.
Kamēr mājlopi gāja gar meža garu, prāvests redzēja, ka gars pār vienu otru lopu nolaida zemu savu lāpu un tad pagrieza to sāņus.
Ikreiz, kad tas notika, plēsīgie zvēri skaļi un jautri ierēcās, it sevišķi, ja lāpa noliecās pār kādu govi vai citu lielāku lopu. Pats dzīvnieks, pār kuru noliecās lāpa, tik skaļi un spalgi iebrēcās, it kā tam durtu nazi sirdī, un arī viss bars žēli brēca līdzi.
Tagad prāvests sāka saprast, ko šeit redz. Viņš jau agrāk bija dzirdējis teiku, ka Delsbujas mājlopiem esot katru Jaungada nakti jāsapulcējas Blakosena kalnā, lai meža gars varētu apzīmēt tos lopus, kam nākamajā gadā jākļūst par upuri plēsīgajiem zvēriem. Prāvests savā sirdī sajuta lielu līdzcietību pret nabaga lopiņiem, kam nākamajā gadā bija jākrīt plēsīgo zvēru nagos. Vai tad viņiem vēl vajadzētu cita pavēlnieka nekā cilvēks?
Tikko pirmais ganāmpulks bija aizgājis, kad no meža atskanēja jauns zvaniņš, un kalnā nāca lopi no citām mājām. Tagad atkal viss atkārtojās tāpat kā ar pirmo ganāmpulku. Lopi gāja pie meža gara, kas bargi un nopietni stāvēja uz klints bluķa un drīz vienu, drīz otru lopiņu apzīmogoja ar nāves zīmi. Un tā lopu bari bez pārtraukuma sekoja cits pēc cita. Daži bari bija tik mazi, ka sastāvēja vienīgi no vienas gotiņas un dažām aitām, bet citos bija tikai pāris kazu. Varēja redzēt, ka tie nāca no mazajām un nabadzīgajām meža būdiņām; tomēr arī tiem vajadzēja stāties meža gara priekšā, jo neviens lops nevarēja paiet garām neparādījies.
Prāvests domāja par Delsbujas zemniekiem, kas tik ļoti mīlēja savus mājkustoņus.
«Ja viņi to zinātu, tad gan nepieļautu, ka šāda sanāksme notiek,» viņš domāja. «Viņi drīzāk upurētu paši savas dzīvības, nekā ļautu saviem lopiņiem nākt te pie lāčiem un vilkiem meža gara priekšā, lai tas tad nodotu savu spriedumu.»