Beidzamais lopu bars, kas iznāca no meža, bija no mācītājmuižas. Prāvests govs barvedes zvaniņu pazina no tālienes; laikam arī zirgs to pazina, jo sāka drebēt un tā miesa pārklājās sviedriem.
«Jā, jā, tagad arī pienākusi tava reize iet garām meža garam un saņemt viņa spriedumu,» prāvests teica zirgam. «Tomēr nebaidies! Es saprotu, kādēļ tu mani te atvedi, un tevi neatstāšu.»
Mācītājmuižas varenais lopu bars nāca no meža augšā garā rindā un gāja tieši pie plēsīgajiem zvēriem un meža gara. Gājienu noslēdza zirgs, kas savu kungu bija atnesis šeit Blakosena kalnā. Prāvests nebija nokāpis no zirga, bet sēdēja mierīgi seglos un ļāva arī sevi aiznest meža gara priekšā.
Prāvestam nebija ne, šautenes, ne naža, ar ko aizstāvēties; bet viņš izņēma lūgšanu grāmatu un piespieda to cieši pie krūtīm, kad devās cīņā ar ļauno garu.
Sākumā likās, it kā neviens, nebūtu pamanījis prāvestu. Tāpat kā citi lopu bari, arī mācītājmuižas lopi gāja garām meža garam, tomēr degošā lāpa nenoliecās nevienu reizi. Bet, kad nāca gudrais zirgs, meža gars sakustējās, lai viņu apzīmētu nāvei.
Taču šajā brīdī prāvests stiepa meža garam pretī savu lūgšanu grāmatu, un lāpas gaisma krita tieši uz iesējuma krustu. Tad meža gars spalgi un drausmīgi iekliedzās, degošā lāpa viņam izkrita no rokas un uguns nodzisa tai pašā mirklī.
Šajā pēkšņajā pārejā no gaismas uz tumsu prāvests neko vairs nevarēja saredzēt un arī dzirdēt neko vairs nedzirdēja. Viņam visapkārt valdīja tas pats mēmais klusums, kāds meža biezoknī mēdz būt ziemā.
Piepeši biezie mākoņi, kas bija aizseguši debesis, pašķīrās. Cauri mākoņu spraugai spīdēja pilnais mēness, un visa zeme kļuva apgaismota. Tagad prāvests redzēja, ka Blakosena kalna galā bija palicis tikai viņš viens pats ar zirgu. No plēsīgajiem un citiem meža zvēriem te nebija ne vēsts, un arī zeme nebija nomīdīta no daudzajiem lopu bariem, kas te bija gājuši garām. Bet viņš pats sēdēja zirga mugurā ar lūgšanas grāmatu izstieptajās rokās. Zirgs zem viņa drebēja un bija gluži slapjš no sviedriem.
Kad prāvests bija nojājis no kalna un pārkļuvis mājās, viņš pats vairs nezināja, vai redzētais bijis sapnis vai īstenība. Tikai to viņš saprata, ka tas bija atgādinājums, lai neaizmirst nabaga mājlopus, kas padoti plēsīgo zvēru varai. Un viņš sāka sprediķot Delsbujas zemniekiem tik aizrautīgiem vārdiem, ka viņa laikā tajā novadā mežos kļuva iznīdēti visi lāči un vilki. Tomēr pēc viņa nāves tie laikam ir atkal saviesušies no jauna.
Ar to Bernhards nobeidza savu teiku. Viņš guva uzslavu no visām pusēm un likās pilnīgi drošs, ka godalgu dabūs viņš. Lielākā klausītāju daļa pat nožēloja Klementu, ka tam bija jāsacīkstas ar Bernhardu.
Tomēr Klements iesāka savu stāstu bez kādām bailēm:
— Kādu dienu es staigāju pa Skansenu, lielo parku pie Stokholmas, un mani gauži mocīja sēras pēc dzimtenes, — viņš sāka vispirms, bet tad runāja par Sprīdīti, kuru atpircis tikai tādēļ, lai to neiesprostotu krātiņā un nenēsātu apkārt rādīt ļaudīm kā kādu meža zvēru. Un viņš stāstīja tālāk, ka tūliņ pēc labā darba par to saņēmis atlīdzību. Vecais stāstīja un stāstīja, un klausītāju apbrīna pastāvīgi pieauga, kad viņš beidzot nonāca pie karaļa sulaiņa un greznās grāmatas, visas ganu meitas bija nolaidušas savus rokdarbus klēpjos. Viņas sēdēja nekustīgi un nolūkojās Klementā, kas zināja tik brīnišķīgus piedzīvojumus.
Tikko Klements bija beidzis, vecākā ganu meita teica, ka kakla lakats piederot viņam. Viņa paskaidroja:
— Bernhards mums stāstīja notikumu, ko piedzīvojis cits, bet Klements ir pats pieredzējis īstu teiksmu, un tas man patīk daudz labāk.
Viņai piekrita arī citas ganu meitas. No tā laika, kad viņas bija dabūjušas zināt, ka Klements ir pats sarunājies ar karali, viņas uz to nolūkojās pavisam citādām acīm, un vecais spēlmanis pat baidījās izrādīt, cik lepns viņš jutās. Bet tieši šīs lielās laimes brīdī kāds negaidot ieprasījās, ko viņš īsti esot iesācis ar mazo rūķīti.
— Man pašam vairs neatlika laika nopirkt zilu trauciņu, — Klements atbildēja, — bet es lūdzu veco Lapzemes vīru, lai viņš to izdara manā vietā. Kas vēlāk ar rūķīti noticis, to es nezinu.
Tikko Klements bija izteicis šos vārdus, kad nez no kurienes mazs čiekuriņš lidoja pa gaisu un iesita viņam taisni pa degunu.
Čiekurs nebija nokritis no koka, un arī neviens no klātesošiem to nebija sviedis. Neviens nevarēja saprast, no kurienes čiekurs gadījies.
— Ak Klement, Klement! — iesaucās ganu meita, — liekas tīri tā, it kā mazie gariņi varētu dzirdēt, ko mēs te runājam. Man šķiet, ka jums nevajadzēja Sprīdīša ēdināšanu uzticēt citam, bet gan pašam nolikt zilo trauciņu.
XLI MEDELPADĀ
Piektdien, 17. jūnijā
Nākamajā rītā agri ērglis ar zēnu bija atkal ceļā, un Gorgo domāja, ka viņam šodien izdosies aizkļūt tālu Vesterbotenā. Bet tad viņš nejauši dzirdēja Nilsu ierunājamies, ka šādā zemē, kurai viņi patlaban laižoties pāri, ļaudīm gan esot pārāk grūta dzīve.
Zem viņiem atradās Medelpadas dienvidu daļa, un tālā apkārtnē cits nekas nebija redzams kā vienīgi neapdzīvoti meži. Bet, tikko ērglis izdzirda, ko zēns sacīja, viņš iesaucās:
— Mežs šeit ir gluži kā labības lauks!
Zēnam bija jādomā, kāda atšķirība tomēr ir starp zeltaini vizošām druvām, kurās jau vienā vasarā augstu paceļas maigie labības stiebri, un tumšajiem skuju mežiem ar koku cietajiem stumbriem; te aizritēja daudzi gadi, iekams kokus varēja sākt cirst.