Kas grib iegūt pārtiku no šādām druvām, tiem gan jāapbruņojas ar lielu pacietību, — zēns atbildēja.
Vairāk viņi neko nerunāja, kamēr nonāca kādā vietā, kur mežs bija nolīsts un klajumā rēgojās tikai celmi, bet visu zemi klāja nocirstie zari. Kamēr viņi laidās pāri līdumam, ērglis dzirdēja zēnu sakām, ka šeit esot pavisam neglīta un nabadzīga apkārtne.
— Šī ir druva, kas nopļauta pērnziem, — ērglis tūliņ ieminējās.
Zēnam atkal bija jādomā par pļāvējiem viņa dzimtenes ciemā, kuri jaukā vasaras rītā izbrauca ar spožajām pļaujmašīnām un īsā laikā nopļāva visu druvu. Bet šīs druvas raža esot pļauta ziemā. Kad visapkārt bija dziļš sniegs, un stiprs sals koda kaulos, tad malkas cirtēji devās šajā meža biezoknī. Cik daudz pūļu prasa tikai viena vienīga koka nociršana! Bet lai nolīstu tik plašu meža gabalu, meža cirtējiem laikam šeit bija jāpavada vairākas nedēļas.
— Tiem gan vajag būt strādīgiem vīriem, kas spēj nolīst tik plašu lauku, — zēns piebilda.
Kad ērglis atkal dažas reizes bija papletis spārnus, zēns izcirstā laukuma malā ieraudzīja kādu mazu būdiņu. Tā bija celta no apaļiem, neaptēstiem baļķiem, bez logiem un durvju cauruma priekšā aizlikti pāris vaļīgu dēļu. Jumts kādreiz laikam bija bijis segts ar krijām un zariem, bet tagad tas viss bija saplaisājis. Būdas iekšienē zēns saskatīja tikai pāris koka lāviņu un dažus prāvākus akmeņus, kas laikam bija noderējuši pavardam, bez tam vēl dažus platus koka solus. Kad viņi laidās pāri būdai, ērglis dzirdēja zēnu sevī prātojam, kā gan tādā nabadzīgā mītnē kāds varējis dzīvot.
— Šeit dzīvoja pļāvēji, kas pļāva meža druvu, — ērglis paskaidroja.
Zēns atcerējās, kā viņu mājās pļāvēji vakaros jautri un moži atgriezās no darba; māte tad cēla galdā visu labāko, ko vien bija varējusi sadabūt pieliekamajā kambarī. Šeit mežā cilvēkiem pēc smagā dienas darba jāliekas gulēt uz cietajiem soliem tādā būdā, kas bija vēl sliktāka par šķūni. Un no kā viņi šeit pārtika, to zēns nepavisam nevarēja saprast.
— Tad jau gan laikam pļāvējiem nerīko nekādus pļaujas svētkus? — viņš prātoja.
Laižoties tālāk, viņi redzēja zem sevis ļoti nelāgu ceļu, kas bija šaurs un nelīdzens, bedrains un nosēts akmeņiem, bet šis ceļš līkumu līkumiem aizlocījās cauri mežam. Daudzās vietās ceļu šķērsoja strauti. Kad viņi nu lidoja pāri šim ceļam, ērglis dzirdēja zēnu prātojam, ko gan pa tādu ceļu varot vest.
— Pa šo ceļu viņi ražu saveduši šķūnī, — ērglis aizrādīja.
Atkal zēnam bija jādomā, kāda svētku sajūta valdīja mājās, kad lielajos labības ratos, ko vilka pāris spēcīgu zirgu, veda no druvām labību. Kalps lepni sēdēja augšā vezumā, zirgi vilka atspērušies, izriezuši krūtis, bet ciema zēni, kuriem bija atļauts uzkāpt uz vezuma, turējās tur pie kūļiem pa daļai laimīgi, pa daļai nobijušies un reizē kliedza un smējās. Bet šeit smagos stumbrus ievēla ratos un tad brauca pa pakalniem gan augšup, gan lejup. Zirgi mocījās vai pavisam nost, un paši vedēji bieži vien atradās tuvu izmisumam.
«Baidos, ka šajā ceļā gan nedzird līksmas valodas,» zēns nodomāja.
Spēcīgām spārnu vēdām ērglis lidoja aizvien uz priekšu, kamēr viņi nonāca pie kādas upes. Te viņi ieraudzīja plašu laukumu, kas no vienas vietas bija apklāts skaidām, koku gabaliem un mizām, un ērglis dzirdēja zēnu prātojam, kādēļ te viss esot tik nekārtīgi izmētāts.
— Šeit ražu krāva kaudzēs, — ērglis atteica. Un zēns domās atgriezās pie labību kaudzēm savā dzimtenē, kur pie katras mājas bija samestas no atsevišķiem kūlīšiem labību kaudzes kā visskaistākās ciema rotas. Bet šeit meža raža bija atvesta pie vientuļas upes un atstāta te guļam.
«Diezin vai arī šajā postažā kāds ierodas, lai saskaitītu savas kaudzes un salīdzinātu ar kaimiņa kaudzēm?» zēns sevī prātoja.
Drīz viņi nonāca pie kādas lielas upes — Junganas, kas plūda pa platu ieleju. Pēkšņi viss bija tā pārvērties, it kā viņi būtu nonākuši pavisam citā zemē. Tumšais skuju mežs ar stāvajiem ielejas krastiem bija palicis aiz muguras, bet šīs ielejas nogāzes greznoja bērzi baltiem stumbriem un apses. Ieleja bija tik plata, ka upe vairākās vietās vērtās ezeros, kuru krastos pacēlās daudzas lielas un krāšņas mājas. Kad Gorgo laidās augšup pa ieleju, viņš dzirdēja, ka zēns vaicāja, vai gan šīs pļavas un druvas varot sniegt pārtiku tik daudziem iedzīvotājiem.
— Šeit dzīvo pļāvēji, kas pļauj meža druvas! — ērglis izsaucās.
Zēns salīdzināja šos lepnos cilvēku mājokļus ar zemajām mājām un tuvu pie tām saceltajām piebūvēm Skonē. Šeit zemnieki dzīvoja gluži kā muižās.
— Gandrīz vai liekas, it kā darbs te mežā ļoti labi atmaksātos, — Nilss sprieda.
Ērglis bija gribējis laisties šķērsām pāri Junganas upei, bet, kad jau bija lidojuši kādu gabaliņu, viņš dzirdēja, ka zēns savā nodabā prāto: kas gan tagad rūpējoties par grēdās sakrautajiem kokiem? Tad ērglis pagriezās un laidās austrumu virzienā.
— Pati upe rūpējas un nogādā visu tālāk dzirnavās, — ērglis teica.
Zēns atcerējās, cik ļoti mājās uzmanīja, lai tikai neizbirtu kāds lieks grauds. Šeit pa upi peldēja milzums baļķu un neviens par tiem neinteresējās. Nilss bija pārliecināts, ka ne puse baļķu nenonāk tur, kur tiem vajadzētu nonākt. Daļa slīdēja pa pašu straumes vidu, un tur viss bija kārtībā, bet citus izmeta krastā vai arī piedzina pie zemes mēlēm, kur tie tad līču mierīgajā ūdenī palika guļam. Ezeros sablīvējās tik daudz peldošu koku, ka pārklāja visu līmeni. Te koki sastrēga, kā likās, uz mūžīgiem laikiem. Pie tiltiem tie sadambējās, lauzās cauri ūdenskritumiem, krācēs iesprūda starp akmeņiem un slējās augstās, ļodzīgās grēdās.