— Es labprāt gribētu zināt, cik ilgs laiks paiet, kamēr šī raža nonāk līdz dzirnavām, — zēns jautāja.
Bet ērglis, ne vārda neteikdams, lēnām laidās augšup pa Junganu. Vairākas reizes viņš plati izplestiem, nekustīgiem spārniem apstājās uz vietas, lai zēns varētu redzēt, kā noris ražas ievākšana.
Pēc brīža viņi nonāca tādā vietā, kur strādāja plostnieki. Un ērglis dzirdēja, ka zēns vaicāja, kas tad tie esot par ļaudīm, kas tur krastā skraidot apkārt.
— Šie ļaudis rūpējas par ražu, kas ceļā ir mazliet aizkavējusies, — ērglis atbildēja.
Zēns domāja, cik mierīgi un klusi viņa dzimtenē ļaudis veda labību uz dzirnavām. Bet te vīri skraidīja pa krastmalu gariem ķekšiem rokās un ar lielām pūlēm grūstīja un virzīja baļķus uz priekšu. Viņi bradāja krastmalā pa ūdeni un kļuva slapji no galvas līdz kājām. Viņi laipoja no akmens uz akmeni, uzlēca uz kokiem un staigāja pa ļodzīgajiem baļķiem tikpat mierīgi, it kā staigātu pa cietu zemi. Tie bija bezbailīgi un dūšīgi vīri.
— Kad es to visu tā aplūkoju, man negribot nāk prātā kalnraktuvju apgabala dzelzs lietuves, kur kalēji smēdēs rīkojās ar uguni tā, it kā no tās nedraudētu ne mazākās briesmas, — zēns ieteicās. — Šie plostnieki rotaļājās ar ūdeni tik pārdroši, it kā pilnīgi būtu upes pavēlnieki. Viņi, šķiet, savaldījuši ūdeni, un tas vairs nedrīkst tiem pretoties.
Tā viņi pamazām bija nokļuvuši līdz upes grīvai, un tagad viņu priekšā pletās Botnijas jūras līcis. Ērglis tomēr nelaidās tieši, bet pagriezās ziemeļu virzienā gar krastu. Viņi bija lidojuši tikai mazu gabaliņu, kad ieraudzīja zem sevis zāģētavu, kas bija tik plaša kā neliela pilsētiņa. Kamēr ērglis lidinājās turpu šurpu, viņš dzirdēja zēnu sakām, ka tā esot diezgan prāva un krāšņa pilsēta.
— Tā ir Svartvika, mūsu lielākā kokzāģētava! — ērglis iesaucās.
Atkal zēnam bija jādomā par vējdzirnavām dzimtenē, kuru spārni tik lēni un mierīgi griezās starp zaļajiem kokiem. Šīs dzirnavas, kur mala meža ražu, atradās pašā jūras krastā. Šeit ūdenī vēl peldēja milzums baļķu, kurus izzvejoja citu pēc cita, ar dzelzs ķēdēm vispirms uzvilka uz slīpa tiltiņa un no turienes ielaida lielam šķūnim līdzīgā ēkā. Kas ēkas iekšienē īsti notika, zēns nevarēja redzēt, tikai dzirdēja dārdēšanu un tarkšķēšanu, bet mājas otrā pusē brauca ārā nelieli vagoniņi, augstu piekrauti baltiem dēļiem. Pa spožām sliedēm šos vagoniņus noveda līdz būvlaukumam, kur no dēļiem cēla veselu augstu grēdu, kas stiepās kā nami pilsētas ielās. Vienā pusē dēļu grēdas cēla no jauna, bet otrā vecās ārdīja nost un veda projām uz diviem lieliem kuģiem, kas ostā jau gaidīja kravu. Visgarām čumēja un kustēja strādnieki, kuru mājiņas atradās mežmalā aiz dēļu grēdām.
— Te jau tā strādā, it kā steigtos nozāģēt visu Medelpadas mežu, — zēns brīnījās.
Ērglis mazliet pakustināja spārnus un palidoja uz priekšu, un zēna acīm atvērās atkal jauna zāģētava ar zāģa ierīci, būvlaukumu, ostu un strādnieku dzīvokļiem, kas viss ļoti līdzinājās pirmajai zāģētavai.
— Tā ir viena no lielākām zāģētavām un saucas par Kubikenborgu, — ērglis paskaidroja.
Tagad arī Nilss Holgersons atzinās:
— Jā, nu es redzu gan, ka mežs dod lielāku ražu, nekā biju domājis. Tomēr vairāk šādu kokzāģētavu taču nav?
Ērglis atkal viegli pakustināja spārnus, aizlidoja vēl garām dažām zāģētavām un ātri nonāca pie lielas pilsētas. Kad ērglis dzirdēja, ka zēns prātoja, kas tā gan varētu būt par pilsētu, — viņš iesaucās:
— Tā ir Sundsvala! Te ir galvenais būvkoku centrs. Un tagad zēnam bija jādomā par pilsētām tur lejā
Skonē, kas likās tik vecas, pelēkas un nopietnas. Šeit augšā aukstajos ziemeļos pie skaistā jūras līča bija uzcelta Sundsvala, un šī pilsēta izskatījās jauna, mirdzoša un līksma. Lūkojoties no augšas, pilsēta atstāja visai patīkamu iespaidu, jo tās vidū atradās grupa greznu un augstu mūra namu, kādu laikam nebija pat Stokholmā; visapkārt, šiem namiem bija atstāti brīvi laukumi un tad tikai nāca koka ēku loks, kur ap katru māju bija ierīkoti ērti un jauki dārziņi, tomēr likās, ka šie koka nami labi saprata, ka ir niecīgāki un netiek līdzi mūra namiem, tādēļ arī nelauzās uz to pusi.
— Šī taču ir ļoti liela un bagāta pilsēta! — zēns brīnījās. — Vai liesā meža zeme spētu sniegt līdzekļus šādai pilsētai?
Atkal ērglis sakustināja spārnus un laidās pāri uz Alnas salu, kas atradās tieši pretī Sundsvalai. Šeit zēns nevarēja vien nobrīnīties par daudzajām zāģētavām, kas bija saceltas visgarām krastam. Uz Alnas salas zāģētavas grupējās cieši cita pie citas, un tāpat arī pretī uz cietzemes atradās zāģētava pie zāģētavas un būvmateriālu laukumi blakus būvmateriālu laukumiem. Zēns saskaitīja vismaz kādas četrdesmit zāģētavas, bet viņam likās, ka to ir vēl daudz vairāk.
— Ir taču brīnišķīgi, ka no augšas tik labi var visu pārredzēt, — Nilss Holgersons teica. — Te ir tik daudz rosmes un tāda kustība, kādu neesmu redzējis visā ceļojumā. Mūsu zeme ir tiešām apbrīnojama! Lai kur es nonāktu, it visur redzu kaut ko, kas palīdz ļaudīm sagādāt dienišķo maizi.
XLII RĪTS ONGERMANLANDĒ