MAIZE
Sestdien, 18. jūnijā
Kad ērglis otrā rītā bija ielidojis kādu gabalu Ongermanlandē, viņš teica, ka šoreiz jūtoties izsalcis un tāpēc gribot sev pagādāt kaut ko ēdamu. Viņš iesēdināja Nilsu Holgersonu kādā varenā priedē, kas auga uz augstas klints, un pats aizlaidās projām.
Zēns uzmeklēja sev ērtu sēdekli starp zariem un no turienes skatījās lejup uz Ongermanlandi. Bija skaists rīts, saules stari zeltīja koku galotnes, lēns vējiņš it kā glāstīdams žužināja skujas, un patīkama smarža dvesa pretī no meža. Lejā pletās lieliska ainava, un Nilss jutās priecīgs un bezrūpīgs; viņam likās, ka nevienam nav labāk par viņu.
Skats bija atklāts uz visām pusēm, tā, ka zēns brīvi varēja raudzīties apkārt. Uz rietumiem stiepās apaļi klinšu pauguri un atsevišķas kalnu virsotnes, kas jo tālāk, jo likās augstākas un mežonīgākas. Arī pret austrumiem zeme bija kalnaina, bet tad tā kļuva arvien vairāk nolaidenāka, kamēr tālumā pie jūras pletās pavisam līdzena. Visur mirgoja pretī upītes un upes, kurām, tekot starp kalniem, bija jāpārvar daudz krāču un ūdenskritumu, bet lejāk tās kļuva platākas un, spoži vizuļodamas, plūda uz piekrasti. Arī Botnijas jūras līci Nils Holgersons varēja saredzēt. Cietzemes tuvumā jūrā bija izkaisītas vairākas saliņas, un tajā iestiepās dažas zemes mēles, bet tālāk viss saplūda kopā tumšzilā, spožā ūdens līmenī, kas izskatījās gluži kā vasarīga debess.
«Šī zeme šķiet kā upes krasts tūliņ pēc lietus,» zēns domāja. «Tad rodas daudz sīku strautiņu, kas izrauj zemē vagas, tek līku loču uz priekšu, pievienojas citiem un beidzot satek visi kopā. Ir jauki nolūkoties šādā ūdens kustībā. Es labi atminos, kā vecais laps Skansenā vienmēr mēdza sacīt, ka Zviedrija kādā nelaimīgā brīdī esot apgriezta otrādi. Citi viņu par to izzoboja, tomēr viņš palika pie sava apgalvojuma un teica, ja tie būtu redzējuši, cik skaisti esot tur augšā ziemeļos, tad viņi gan piekristu, ka sākumā nav bijis nodoms tādu zemi atstāt nomalē. Un man gandrīz liekas, ka viņam taisnība.»
Kad zēns bija diezgan ilgi noraudzījies ainavā, viņš noņēma no pleciem somiņu, izņēma no tās gabalu smalkas baltmaizes un sāka ēst.
«Man šķiet, ka es visā savā mūžā neesmu ēdis tik labu maizi,» viņš sevī domāja. «Un cik daudz man vēl ir!
Ar to pietiks vairākām dienām. Vakar šajā laikā es nebūtu ticējis, ka šodien būšu tik bagāts ar maizi.»
Kamēr Nilss priecīgi koda maizi un ēda, viņš sāka atcerēties, kā bija ticis pie šīs maizes.
— Varbūt man maize arī tāpēc tā garšo, ka es to ieguvu tik savādā ceļā, — zēns noteica.
Jau iepriekšējā vakarā ērglis bija aizlidojis no Medelpadas un, tikko bija sasniedzis Ongermanlandes robežu, kad zēns ieraudzīja zālainu ieleju un upi, kas ar savu skaistumu un plašumu pārspēja visu, ko viņš līdz šim bija redzējis.
Ieleja pletās tik varena starp kalniem, un zēns sev jautāja, vai tikai cita upe, daudz lielāka un platāka par tagadējo, nav to izrakusi. Varbūt vēlāk, kad ieleja jau bija izrauta, tā atkal aizbira un pieskalojās ar smiltīm un zemi, ne nu gluži, bet kādu gabalu uz kalnu pusi. Pēc tam tagadējā upe, kas bija plata un tik bagāta ūdeņiem, ir izgrauzusies sanesām cauri un radījusi savu gultni, skaisti izveidojot krastus. Krastu nokarēs rotājās gan sarkanas, zilas un dzeltenas puķes, kas jautri dzirkstīja zēnam pretim, gan atkal bija redzami klinšu ieži, kas ūdenim bijuši par cietiem, lai tos izlauztu; tie tagad slējās upes krastā kā stāvi mūri un stipri torņi.
Lidojot tā augstu gaisā, zēnam gandrīz vai likās, it kā viņš varētu ielūkoties trijās dažādās pasaulēs. Tur dziļi ielejā, kur plūda upe, bija pirmā pasaule. Tur pludināja baļķus, tur steidzās tvaikoņi no viena tilta uz otru, tur dārdēja kokzāģētavas, tur krāva preces kuģos, tur zvejoja lašus, tur īrās un burāja laivas, tur šurpu turpu šaudījās neskaitāmi bezdelīgu bari, kuras taisīja savas ligzdas krastu kraujās.
Bet stāvu augstāk, tā saucamajā līdzenumā, kas pletās līdz pašiem kalniem, bija otra pasaule. Tur atradās zemnieku mājas, ciemi un baznīcas; tur zemnieki apstrādāja savus tīrumus, tur ganījās lopi, tur zaļoja pļavas, tur sievas čakli kopa sakņu dārziņus, tur aizvijās lielceļi, tur joņoja vilcieni.
Un tālu augšā, kur pacēlās mežiem apaugušās kalnu grēdas, bija trešā pasaule. Tur medņu māte perēja savas olas, tur meža biezoknī slēpās aļņi, tur lūsis uzglūnēja saviem upuriem, tur skrubināja sēkliņas vāverīte, tur smaržoja skujas un ziedēja mellenes, tur svilpoja strazdi.
Kad Nilss Holgersons ieraudzīja bagāto upes ieleju, viņš sāka sūdzēties par izsalkumu. Zēns teica ērglim, ka nav ēdis jau veselas divas dienas un tāpēc jūtas ļoti izsalcis.
Ērglis baidījās, ka nesāk klīst valodas — zēnam pie viņa klājoties sliktāk nekā pie meža zosīm. Un tāpēc viņš tūliņ sāka laisties lēnāk.
— Kādēļ tu par to neko neteici agrāk? — viņš vaicāja. — Tu vari dabūt ēst, cik vien gribi. Ja tavs ceļabiedrs ir ērglis, tad tev nu gan nav jācieš izsalkums.
Tūliņ pēc tam ērglis ieraudzīja kādu zemnieku, kas apakšā pie upes apsēja savu tīrumu. Sētuvi šis vīrs bija uzkāris uz krūtīm, un, tikko tā bija tukša, gāja grābt jaunu sēklu no maisa, kas atradās tīruma otrā malā. Ērglis pareizi bija paredzējis, ka šajā maisā būs vislabākais, ko tikai zēns var vēlēties, un tāpēc sāka laisties lejup.
Iekams ērglis bija sasniedzis zemi, viņam visapkārt sacēlās briesmīgs tracis, jo, pārliecināti, ka viņš uzbruks kādam putnam, visi citi spārnotie — vārnas, zvirbuļi un bezdelīgas steidzās klāt un sacēla negantu kņadu.
— Projām, projām, laupītāj! Projām, projām, putnu plosītāj! —viņi kliedza. Lielo traci pamanīja arī zemnieks un steidzās glābt savu maisu, tā ka ērglim bija jābēg projām, un arī zēns nedabūja neviena graudiņa. — Šie mazie putniņi izturējās pavisam savādi; tiem nepietika, ka aizdzinuši ērgli, bet vajāja viņu vēl krietnu gabalu augšup pa ieleju. Un it visur cilvēki sadzirdēja sīko putnu saucienus. Sievas skrēja ārā no istabām un skaļi sita plaukstas, tā, ka šis troksnis gandrīz bija līdzīgsšāvieniem, un vīri metās laukā, paķēruši rokās šautenes.