Tas atkārtojās visu laiku, tiklīdz ērglis laidās mazliet zemāk. Zēnam izgaisa visas cerības, ka Gorgo varēs viņam sagādāt kaut ko ēdamu. Nilss nebija līdz šim nemaz zinājis, cik ienīsts un nicināts ir ērglis! Zēnam gandrīz kļuva tā žēl.
Pēc laba brīža viņi laidās pāri kādai zemnieku mājai, kur saimniecei laikam patlaban bija lielā maizes cepšanas diena. Svaigi izceptie baltmaizes kukuļi bija izlikti sētā, lai atdzistu, un pati saimniece nostājusies turpat blakus, lai suņi vai kaķi neaiznestu kādu kukulīti projām.
Ērglis būtu varējis nolaisties sētā zemē, tomēr saimnieces acu priekšā nedrīkstēja aiztikt baltmaizi. Neziņā viņš nu lidoja šurpu turpu, pāris reižu bija jau pielaidies visai tuvu dūmenim, bet tad atkal pacēlies gaisā.
Tagad arī saimniece bija ievērojusi ērgli un, galvu, pacēlusi, sekoja tam ar skatieniem.
— Cik savādi izturas šis putns, — viņa teica. — Man pat liekas, ka viņš gribētu kādu no šīm baltmaizēm.
Saimniece bija ļoti skaista sieviete, stalta auguma un gaišmate ar atklātu un laipnu seju. Viņa sirsnīgi smējās, paņēma pat kādu kukulīti no dēļa un turēja to uz augšu, paceltu pāri galvai.
— Ja tikai gribi, ņem vien to droši! — viņa sauca. Ērglis nesaprata, ko viņa teica, tomēr noģida, ka saimniece grib viņam dot pacelto kukuli. Zibeņātrumā viņš nošāvās leja, paķēra maizi knābī un pacēlās atkal gaisā.
Kad zēns redzēja, ka ērglis paķēra maizes kukulīti, viņam acīs saskrēja asaras. Tās nebija vis prieka asaras, ka nu dabūs baltmaizi, bet gan aizgrābtības asaras, ka saimniece pati bija savu maizi atdevusi lielajam laupītājputnam.
Un vēl tagad, sēžot šeit priedes galotnē, Nilss Holgersons iedomājās stalto, gaišmataino sievieti; viņš to skaidri redzēja acu priekšā, kā viņa tur stāvēja sētā ar augšup paceltu baltmaizes kukulīti.
Viņa, bez šaubām, zināja, ka tas bija karaliskais ērglis, liels laupītājs, ko cilvēki mēdz apsveikt šāvieniem, un laikam bija arī pamanījusi savādo būtni, kas ērglim sēdēja mugurā; tomēr daudz neprātoja, kas tie tādi bija, bet, tikko saprata, ka viņi izsalkuši, tūliņ sniedza tiem savu maizi.
«Kad es kādreiz kļūšu atkal par cilvēku,» zēns sevī apņēmās, «tad visādā ziņā došos ceļā un uzmeklēšu skaisto saimnieci pie lielās upes, lai izsacītu viņai pateicību, ka tā bija pret mums tik laba.»
MEŽA DEGŠANA
Kamēr Nilss Holgersons vēl bija aizņemts ar brokastīm, no ziemeļiem viņam uzdvesa viegla deguma smaka. Viņš tūliņ pagriezās uz to pusi un redzēja ar mežu apaugušajā kalnājā paceļamies smalku dūmu strūkliņu, baltu kā miglu, tieši ne tuvākajā joslā, bet gan attālākajā. Šie dūmi, kas cēlās no meža biezokņa, zēnu pārsteidza, tomēr viņš domāja, ka tur varētu taču atrasties kāda ganu būda, kur ganu meitas pašlaik vāra sev rīta kafiju.
Tomēr bija savādi, ka dūmi pieņēmās un izplatījās arvien vairāk. No vienas ganu būdas vien tādi dūmi nevarēja celties, bet varbūt tur strādāja ogļu dedzinātāji? Skansenā zēns bija redzējis ogļu dedzinātāja būdu un ogļu dedzinātavu un arī dzirdējis, ka tur tālajos mežos dažās vietās dedzinot ogles. Tomēr ogles pa lielākai daļai dedzina tikai rudeņos un ziemās.
Dūmi ar katru mirkli kļuva lielāki. Tagad tie jau bija pārņēmuši visu kalna kori. Ogļu dedzinātava nekad nevarēja radīt tik daudz dūmu, tas bija pilnīgi izslēgts. Acīm redzot kaut kur dega mežs; zēns redzēja arī, kā no dūmu vietas pacēlās ļoti daudz putnu un pārlaidās uz tuvāko kaimiņu kalnu. Vanagi, medņi un arī mazāki putni, kurus zēns lielā attāluma dēļ nevarēja pazīt, bēga projām no ugunsgrēka.
Mazā, gaišā dūmu strūkliņa tagad bija izvērtusies par smagu, baltu mākoni, kas vēlās pāri kalna malai un slīga lejup ielejā. No šā mākoņa cēlās gaisā dzirkstis un kvēpu mutuļi, bet vietumis izšāvās arī pa sarkanai liesmu mēlei. Tur pāri viņā pusē droši vien bija izcēlies milzīgs ugunsgrēks. Kas tur gan īsti dega? Nevarēja taču būt, ka tik dziļi mežā būtu uzcelta kāda liela zemnieku māja.
Tā kā uguns plosījās ar tādu sparu, tad droši vien tur nedega viena vien zemnieku māja. Tagad dūmi cēlās augšup ne tikai no kalna kores, bet arī no ielejas, kuru zēns gan nevarēja redzēt, jo to aizsedza tuvākie kalni, tomēr milzīgs dūmu blāķis cēlās augšā arī no turienes. Skaidrs, ka dega mežs.
Zēns nemaz nespēja iedomāties, ka svaigais, zaļais mežs varētu sākt degt. Un tomēr tas bija noticis! Bet, ja nu tiešām mežs sācis degt, tad varēja taču gadīties, ka ugunsgrēks izplešas arī līdz šejienei. Visai iespējams, ka tas nenotiks, tomēr zēns vēlējās, kaut drīzāk atlaistos ērglis. Vislabākais būtu ātrāk tikt no šejienes prom! Jau deguma smaka vien, kas ar katru elpas vilcienu ieplūda plaušās, bija nepanesama.
Piepeši visapkārt atskanēja šausmīga brīkšķēšana un sprakstēšana. Tā atskanēja no tuvākās kalna kores. Kalna virsotnē arī atradās tikpat augsta priede kā tā, kurā sēdēja Nilss Holgersons. Tā bija ļoti augsta un pacēlās pāri visiem citiem kokiem. Nesen vēl to apspīdēja rīta saules sārtie stari, tagad pēkšņi šī koka skujas iekvēlojās. Priedi bija ķērusi uguns. Tik skaista priede nekad nebija izskatījusies, bet tas bija koka pēdējais krāšņums. Tas bija pirmais koks uzkalnā, ko bija ķērusi uguns, un zēns nemaz nevarēja saprast, kā tas noticis. Vai uguns bija atlidojusi turp ar sarkaniem spārniem? Vai arī tā šņākdama bija līdusi pa zemi, kā to mēdz darīt čūska? Šo jautājumu nebija tik viegli atrisināt, bet uguns jau bija klāt. Visa priede dega gaišās liesmās kā sausu žagaru sārts.