Lūk, tagad dūmi pacēlās uzreiz vairākās vietās kalna korē. Uguns bija reizē ir putns, ir čūska; tā varēja tikpat labi laisties pa gaisu, kā arī līst pa zemi. Viss meža pakalns aizdegās pēkšņi.
Putni laidās projām trakā steigā. Līdzīgi sodrēju mutuļiem viņi izšāvās no dūmiem un laidās pāri ielejai uz to pakalniņu, kur atradās zēns. Ūpis nosēdās zēnam gandrīz pavisam blakus, un tieši virs zēna galvas kādā zarā nometās piekūns. Citā laikā abi šie putni būtu bijuši diezgan bīstami kaimiņi, bet tagad tie zēnu pat neievēroja. Viņi tikai stingi raudzījās ugunsgrēkā un nespēja saprast, kas īsti notiek mežā. Priedes galotnē uzskrēja arī kāda cauna; viņa nostājās zara pašā galā un ar savām spožajām acīm cieši nolūkojās pāri uz degošo meža uzkalnu. Ļoti tuvu caunai bija nosēdusies vāverīte, tomēr abi zvēriņi nelikās viens otru ne redzot.
Tagad uguns vēlās lejup no kalna, šņāca un auroja kā vētrā. Cauri dūmiem varēja redzēt, kā liesmas metās no viena koka uz otru. Pirms kāda egle iesāka degt, to vispirms kā plīvurā ietina dūmu mākonītis, tad uzreiz visas skujas kļuva sarkanas, un pēc tam sāka sprakšķēt un degt viss koks.
Ielejā tecēja neliela upīte, apaugusi alkšņiem un bērziņiem. Likās, ka ugunij te vajadzētu apstāties, jo lapu kokus uguns tik ātri nepārņēma kā skuju kokus. Šeit uguns apstājās it kā mūra priekšā un nevarēja tikt tālāk. Liesmas kvēloja un sprēgāja, un mēģināja pārsviesties uz skuju mežu upītes otrā pusē, tomēr tas neizdevās.
Uz brīdi meža degšana apstājās; bet tad liesmām izdevās aizkļūt līdz augstai, nokaltušai priedei, kas atradās apakšā pie nogāzes. Drīz vien gaišās liesmās dega viss nokaltušais koks, un līdz ar to uguns bija pārkļuvusi pāri upei. Karstums kļuva nepanesams; ik koks pakalna malā atradās vislielākās briesmās, jo varēja aizdegties jau nākošajā mirklī. Un ar tādu mežonīgu krākšanu un rīboņu, kas līdzinājās visstiprākās vētras vai straujākā ūdenskrituma troksnim, uguns šāvās pa pretējo kalna pusi uz augšu.
Piekūns un ūpis izpleta spārnus un aizlaidās. Cauna metās lejā no koka. Skaidrs, ka tagad nepaies ilgs laiks, iekams uguns apņems priedi, tādēļ zēnam bija jādomā, kā tikt no tās zemē. Tomēr nebija viegli nokļūt lejā pa augsto, taisno priedes stumbru. Zēns pieķērās pie koka, cik labi vien varēja, un laidās no zara uz zaru, kamēr beigās smagi nokrita zemē. Tomēr viņam neatlika vairs laika pārliecināties, vai nav ievainots. Tikai ātrāk, ātrāk projām! Kā šņācošs zibens uguns uzšāvās priedē; zeme apakšā jau bija gluži sakarsusi un sāka kūpēt. Blakus zēnam vienā pusē skrēja lūsis, bet otrā locījās gara odze, un turpat līdzās odzei klukstēja medņa māte, steidzoties projām kopā ar saviem pūkainajiem cālīšiem.
Kad bēgļi bija nonākuši pa nogāzi ielejā, viņi satika cilvēkus, kas patlaban steidzās dzēst meža ugunsgrēku. Viņi jau laikam sen bija izskrējuši no mājām, tikai zēns tos agrāk nebija ievērojis, jo pats visu laiku raudzījās uz to pusi, kur plosījās uguns. Arī pakalna otrā pusē tecēja upīte, apaugusi lapu kokiem; un aiz šiem kokiem strādāja ļaudis. Viņi apcirta alkšņos augošos skuju kokus, nesa no upītes ūdeni un laistīja zemi, plūca ārā viršus un visādas mētras, lai uguns pa krūmu apakšu netiktu uz priekšu.
Arī šie ļaudis nedomāja ne par ko citu kā tikai par liesmu jūru, kas tagad vēlās viņiem virsū. Bēgošie zvēri aizskrēja turpat starp viņu kājām, tomēr dzēsēji par to nelikās ne zinis. Viņi tagad nesita odzi, nemēģināja saķert medņa māti, kuras mazie cālīši skraidīja gar upītes krastu turp un atpakaļ; pat Sprīdīti viņi tagad neievēroja. Viņi tur stāvēja un turēja rokās garus priežu zarus, kurus bija samērcējuši ūdenī, lai tos izlietotu kā ieročus pret uguni. Dzēsēju nebija visai daudz, un šķita tik savādi noraudzīties, ka cilvēki te stāv pavisam mierīgi, sagatavojušies cīņai, kamēr visi citi radījumi bēga no uguns projām.
Un, kad uguns, spēcīgi šņākdama un sprakstēdama, vēlās pa nogāzi lejā, izplatīdama savā ceļā nepanesamu karstumu un smacīgus dūmus un grasījās mesties uz upīti un tās zaļo lapu mūri, dzēsēji pirmajā brīdī neviļus padevās atpakaļ, it kā nespēdami paciest lielo tveici. Tomēr viņi neatkāpās tālu un tūliņ atkal atgriezās.
Meža ugunsgrēks tagad devās ar traku spēku uz priekšu. Dzirkstis sprēgāja un lēja veselu uguns lietu uz lapu kokiem. Garas, ugunīgas mēles šaudījās ārā no dūmu mākoņiem, it kā mežs otrpus upes aicinātu un vilktu ugunsgrēku uz priekšu.
Tomēr zaļie lapu koki uguni uz brīdi aizturēja, un aiz zaļā mūra strādāja cilvēki. Kur zeme sāka kūpēt, viņi tūliņ atnesa spaiņos ūdeni un aplaistīja to vietu. Ja kādu koku ietina dūmi, dzēsēji sparīgiem cirvju cirtieniem koku tūliņ nogāza un apdzēsa liesmas. Ja uguns iemetās kaut kur viršos, viņi tūliņ šo vietu sāka dauzīt ar slapjajiem priežu zariem un to apdzēsa.
Dūmi tagad bija tik biezi, ka visu aizsedza. Nemaz nebija iespējams redzēt, kā cīņa īsti norisinājās; tomēr varēja vērot, ka viegla šī cīņa nebija, un vairākas reizes jau likās, ka nupat uguns ņems virsroku.