Bet, paskat tikai, pēc kāda brīža postīgā uguns sprakšķēšana un šņākšana sāka mazināties un dūmi izklīst! Lapu koki bija pazaudējuši visas savas lapas, zeme zem tiem bija galīgi melna, cilvēki notriepušies sodrējiem un izmirkuši sviedros, tomēr meža ugunsgrēks bija pārvarēts, tas vairs neliesmoja. Dūmi tagad balti un mīksti vēl vietu vietumis kūpēja zemē, un cauri tiem pacēlās melni, apdeguši koku stumbri. Tas bija viss, kas palicis pāri no krāšņā meža.
Zēns bija uzrāpies uz akmens un no turienes noskatījās cilvēku cīņā ar uguni. Bet tagad, kad mežs bija izglābts, briesmas draudēja viņam pašam. Ūpis un piekūns piepeši sāka mest acis uz viņa pusi.
Taču šajā mirklī zēns sadzirdēja pazīstamu balsi saucam viņa vārdu. Karaliskais ērglis patlaban brāzās lejā pie viņa. Un drīz vien Nilss Holgersons, izglābies no visām briesmām, šūpojās atkal ērgļa mugurā augstu gaisā.
XLIII VESTERBOTENE UN LAPZEME
PIECI IZLŪKI
Kad Nilss Holgersons vēl atradās Skansenā, viņš kādā dienā sēdēja uz Bolnesas nama kāpnēm un klausījās, kā Klements Larsons sarunājās ar veco lapu par Norlandi. Abi vīri bija gluži vienis prātis, ka pats labākais Zviedrijas apgabals esot Norlande. Taču Klementam Larsonam vairāk patika tas Norlandes novads, kas atrodas dienvidos no Ongermanas upes, kamēr vecais laps apgalvoja, ka tieši tā zemes daļa, kas atrodoties ziemeļos no šīs upes, esot visvērtīgākā.
Sarunā noskaidrojās, ka Klements Larsons nekad nav bijis tālāk par Hennesandi, un tad nu laps nevarēja atturēt zobgalīgu smīnu. Kā tad viņš tik noteikti varot spriest par novadu, ko ne reizi neesot skatījis pats savām acīm!
— Es jau redzu, Klement, ka man tev būs jāpastāsta kāda teika, lai tu varētu spriest, kā izskatās Vesterbotenā un Lapzemē, lielajā Samelandē, kur tu vēl ne reizi neesi bijis, — viņš sacīja.
— Par mani gan neviens nevarēs teikt, ka es jebkad būtu atsacījies noklausīties kādu teiku, tāpat kā par tevi nevarēs apgalvot, ka tu jebkad atraidītu tasi kafijas, — Klements Larsons atbildēja, un vecais laps sāka savu stāstu.
— Reiz notika, Klement, ka putni, kas bija apmetušies Zviedrijā dienvidos no lielās Samelandes, sāka runāt, ka viņu te esot pārāk daudz, un tāpēc nolēma, ka jādodas vairāk uz ziemeļiem.
Tie salasījās visi vienkopus apspriesties. Jaunākie un nepacietīgākie jau tūdaļ bija gatavi doties ceļā, bet vecie vispirms gribēja izsūtīt izlūkus, kuriem vajadzēja šo zemi labi izpētīt.
«Ikvienam no pieciem lielajiem putnu bariem jāsūta pa izlūkam,» sacīja gudrākie, «lai mēs visi uzzinātu, kā tur augšā izskatās un vai tur arī ir perējamās vietas, pietiekoši barības un paslēptuves.»
Tad arī pieci lielie putnu pulki izvēlēja no sava vidus piecus labus un gudrus putnus. Meža putni izraudzīja medni, līdzenuma putni izvēlējās cīruli, jūras putni — kajaku, saldūdens putni — niru un kalnu putni — sniedzi.
Kad šiem pieciem izvēlētajiem putniem vajadzēja doties ceļā, mednis, kas bija pats lielākais un valdonīgākais, teica:
«Mums jāaplido ļoti liela zemes platība. Ja mēs dodamies visi pieci kopā, tad paies ilgs laiks, kamēr apskatīsim visu apgabalu. Bet, ja nu mēs katrs dodamies uz savu pusi un apskatām savu zemes daļu, tad šo uzdevumu varam veikt dažās dienās.»
Pārējie četri izlūki bija ar medni vienis prātis un rīkojās tā, kā viņš izlēma. Viņi visi kopā nosprieda, ka mednis apskatīs zemes vidieni; cīrulim jālaižas vairāk uz austrumiem, kajakam — austrumu virzienā, vēl tālāk nekā cīrulim, tur, kur zeme sastopas ar jūru; nira apņēmās doties uz rietumiem vēl tālāk par medni, un sniedzei vajadzēja aizlaisties vistālāk uz rietumiem, līdz pašai zemes robežai.
Šādā kārtībā visi pieci putni devās uz ziemeļiem, cik tālu vien sniedzas cietzeme. Tad viņi griezās atkal atpakaļ un pastāstīja pārējiem putniem, kas bija sapulcējušies vienkopus, visu, ko tie savā tālajā lidojumā redzējuši.
Kajaks, kas bija lidojis pa jūru netālu no krastmalas, iesāka pirmais.
«Tur augšā ziemeļos ir laba zeme,» viņš stāstīja. «Tur nav nekas cits kā nepārtraukta šēru rinda. Visur atrodami zivīm bagāti līči, mežiem apaugušas zemes mēles un daudz salu. Lielais vairums salu ir neapdzīvotas, ūdensputni tur visur atradīs lieliskas perējamās vietas. Cilvēki braukā pa līčiem un nodarbojas ar zveju, bet viņu tur nav tik daudz, ka tie traucētu putnus. Ja jūras putni gribētu paklausīt manam padomam, tad tiem tūdaļ vajadzētu laisties uz ziemeļiem.
Pēc kajaka pienāca kārta cīrulim, kas bija apskatījis zemi gar piekrasti.
«Es tiešām nesaprotu, ko kajaks tur stāsta par zemes mēlēm un salām,» viņš sacīja. «Es gan nekā cita neredzēju kā lielus, plašus laukus un skaistas, ziedošas pļavas. Visā mūžā neesmu redzējis tādu zemi, kur būtu tik daudz lielu upju; bija tīrais prieks noraudzīties, kā šīs milzīgās straumes lēni un mierīgi nes savus ūdens krājumus cauri šai zemei. Upju krastos saceltas māja pie mājas, gluži tāpat kā kādas ielas malā, un pie ietekām atrodas pilsētas. Citādi šī zeme izskatās ļoti tuksnesīga. Ja līdzenuma putni gribētu uzklausīt manu padomu, tad tiem tūliņ jādodas uz ziemeļiem.»
Pēc cīruļa runāja mednis, kas bija apskatījis zemes vidieni.
«Es nezinu, ko cīrulis stāsta par pļavām un ko kajaks par šērām un salām,» viņš iesāka. «Visā savā ceļojumā nekā cita neredzēju kā vienīgi egļu un priežu silus, lielus purvājus un daudz čalojošu un urdzošu strautu; viss cits, ja vien nebija upe vai purvs, bija lieli, tumši meži Es tur neredzēju neviena lauka un neviena cilvēku mājokļa. Ja meža putni gribētu klausīt manam padomam, tad tie tūdaļ dotos uz ziemeļiem.»
Kad mednis bija beidzis savu vēstījumu, sāka stāstīt nira. Tā bija izlūkojusi to zemes daļu, kas atrodas aiz lielajiem mežiem.
«Es gan tiešām nezinu,» viņa iesāka, «kur cīrulim un kajakam bijušas acis. Tur augšā taču zemes tikpat kā nemaz nav. Tur ir tikai lieli ezeri. Skaistos krastos mirdz tumšzili kalnu ezeri, kas vietumis atrod izeju šalcošos ūdenskritumos. Pie dažiem tādiem ūdenskritumiem es redzēju baznīcas un ciemus, bet citi bija gluži vientuļi un pamesti. Ja saldūdens putni grib sekot manam padomam, tad viņiem tūdaļ jādodas uz ziemeļiem.»
Pašās beigās sniedze, kas bija aizlidojusi līdz pašām zemes robežām, izteica savus novērojumus.
«Es nezinu, ko nira stāsta par ezeriem. Nevaru arī saprast, ko mednis teica par mežiem, un nezinu, kādas zemes redzējuši cīrulis un kajaks,» viņa uzsāka. «Es atradu tur tālu augšā ziemeļos lielu, kalnainu apvidu. Nekur nebija vērojams līdzenums, tāpat nebija sastopami meži. Visur redzēju tikai laukus un sniegu, tāpat arī kalnu strautus, kuru ūdens bija tik balts kā piens. Tur nebija ne lauku, ne pļavu, cik tālu acis vien sniedza; vienīgi kārkliem un sīkiem pundurbērziņiem apaugušas kalnu nogāzes, pārklātas ar briežu sūnu. Nesastapu tur ne zemkopjus, ne mājas dzīvniekus, ne lauku mājas. Bija redzami vienīgi lapi, ziemeļbrieži un lapu teltis. Ja kalnu putni klausītu manam padomam, tie tūdaļ dotos turp.»
Kad nu visi pieci sūtņi bija izteikuši savas domas, tie sāka cits citu dēvēt par meļiem, bija gatavi uzsākt cīņu savā starpā, lai ar spēku pierādītu savu vārdu patiesību. Bet vecie, gudrie un piedzīvojušie putni, kas bija šos izlūkus izsūtījuši uz visām pusēm, priecīgu prātu noklausījās viņu ziņojumus. Viņi nu nomierināja cīņas kāros.
«Nemaz nestrīdieties!» tie sacīja. «Tik daudz mēs sapratām no jūsu vārdiem, ka tur augšā atrodams labs kalnāja apgabals un plašs ezeru apvidus, tāpat lieli meži un lieli klajumi un krastmalā bagātas šēras. Tas jau ir daudz vairāk, nekā mēs cerējām. Jā, pat daudzas lielas karaļvalstis nevar lepoties, ka to robežās būtu tik daudz dažādu zemju bagātību.»