«Es gan tiešām nezinu,» viņa iesāka, «kur cīrulim un kajakam bijušas acis. Tur augšā taču zemes tikpat kā nemaz nav. Tur ir tikai lieli ezeri. Skaistos krastos mirdz tumšzili kalnu ezeri, kas vietumis atrod izeju šalcošos ūdenskritumos. Pie dažiem tādiem ūdenskritumiem es redzēju baznīcas un ciemus, bet citi bija gluži vientuļi un pamesti. Ja saldūdens putni grib sekot manam padomam, tad viņiem tūdaļ jādodas uz ziemeļiem.»
Pašās beigās sniedze, kas bija aizlidojusi līdz pašām zemes robežām, izteica savus novērojumus.
«Es nezinu, ko nira stāsta par ezeriem. Nevaru arī saprast, ko mednis teica par mežiem, un nezinu, kādas zemes redzējuši cīrulis un kajaks,» viņa uzsāka. «Es atradu tur tālu augšā ziemeļos lielu, kalnainu apvidu. Nekur nebija vērojams līdzenums, tāpat nebija sastopami meži. Visur redzēju tikai laukus un sniegu, tāpat arī kalnu strautus, kuru ūdens bija tik balts kā piens. Tur nebija ne lauku, ne pļavu, cik tālu acis vien sniedza; vienīgi kārkliem un sīkiem pundurbērziņiem apaugušas kalnu nogāzes, pārklātas ar briežu sūnu. Nesastapu tur ne zemkopjus, ne mājas dzīvniekus, ne lauku mājas. Bija redzami vienīgi lapi, ziemeļbrieži un lapu teltis. Ja kalnu putni klausītu manam padomam, tie tūdaļ dotos turp.»
Kad nu visi pieci sūtņi bija izteikuši savas domas, tie sāka cits citu dēvēt par meļiem, bija gatavi uzsākt cīņu savā starpā, lai ar spēku pierādītu savu vārdu patiesību. Bet vecie, gudrie un piedzīvojušie putni, kas bija šos izlūkus izsūtījuši uz visām pusēm, priecīgu prātu noklausījās viņu ziņojumus. Viņi nu nomierināja cīņas kāros.
«Nemaz nestrīdieties!» tie sacīja. «Tik daudz mēs sapratām no jūsu vārdiem, ka tur augšā atrodams labs kalnāja apgabals un plašs ezeru apvidus, tāpat lieli meži un lieli klajumi un krastmalā bagātas šēras. Tas jau ir daudz vairāk, nekā mēs cerējām. Jā, pat daudzas lielas karaļvalstis nevar lepoties, ka to robežās būtu tik daudz dažādu zemju bagātību.»
CEĻOJOŠĀ ZEME
Sestdien, 18. jūnijā
Tagad, kad Nilss Holgersons pats lidoja pāri zemei, par kuru vecais laps bija stāstījis, viņam nāca prātā dzirdētā teika.
Ērglis bija norādījis zēnam, ka līdzenā piekraste zem viņiem esot Vesterbotene un zilie augstumi tālu rietumos — Lapzeme.
Jau tā vien bija laime, ka pēc meža ugunsgrēkā pārciestajām bailēm atkal mierīgi varēja sēdēt ērgļa Gorgo mugurā. Turklāt arī pats ceļojums bija brīnišķīgi jauks. No paša rīta vējš pūta no ziemeļiem, bet tagad tas bija grozījies un abiem ceļotājiem pūta no mugurpuses, tādēļ viņi to nemaz nemanīja. Tā kā ērglis lidoja ļoti vienmērīgi, Nilsam reizēm likās, ka viņi stāv uz vietas. Šķita, lielais putns tikai vēdina spārnus, bet tālāk nekur netiek. Toties tur lejā viss kustēt kustējās Visa zeme ar visu, kas vien tur atradās, likās lēni slīdam uz dienvidiem. Meži, mājas, pļavas, žogi, upes pilsētas, salas, šēras, zāģētavas — it viss kustējās! Zēns sevī prātoja, kurp gan tie visi grib doties. Varbūt tiem apnicis šeit tik augstu ziemeļos, un nu tie dodas dienvidu pusi?
Visu to vidū, kas kustējās un steidzās uz dienvidiem, tikai viens vienīgs stāvēja. Tas bija kāds vilciens. Tas atradās tieši zem abiem ceļotājiem un tāpat netika ne no vietas. Lokomotīve spļaudīja dūmus un dzirksteles, zēns skaidri varēja sadzirdēt, kā tur lejā uz sliedēm griežas vagonu riteņi, bet pats vilciens stāvēja, kā stāvējis! Meži aizsteidzās tam garam, dzelzceļnieku būdiņas aizsteidzās garām, pārbrauktuves barjeras un telefonu stabi aizsteidzās garām, bet vilciens stāvēja, kā stāvējis. Plata upe ar lielu tiltu bez jebkādām grūtībām izslīdēja no vilciena apakšas un devās uz dienvidiem.
Beidzot pieskrēja kāda stacija. Stacijas priekšnieks stāvēja uz platformas ar savu sarkano karodziņu rokā un lēni devās vilcienam pretī. Kad viņš pavicināja karodziņu, lokomotīve izgrūda tumšus dūmu mutuļus un žēli iesvilpās, it kā tā sūrotos, ka nemaz netiek uz priekšu. Bet tai pašā mirklī vilciens sāka kustēties, un, gluži tāpat kā stacija un viss cits, tas arī virzījās uz dienvidiem. Zēns redzēja, kā atveras vagonu durvis un kā izkāpj braucēji, kamēr pats vilciens ar visiem šiem ceļotājiem nepārtraukti slīdēja uz dienvidiem. Bet tad Nilss Holgersons novērsa acis no dzelzceļa un no zemes un mēģināja raudzīties tieši uz priekšu. Raugoties šajā dīvainajā vilcienā, viņam gandrīz vai sāka reibt galva.
Kad Nilss tā kādu brītiņu bija novērojis baltu mākoni, viņam kļuva garlaicīgi, un viņš atkal paskatījās lejup. Vēl joprojām viņam likās, it kā ērglis mierīgi stāvētu gaisā uz vietas, bet tur lejā it viss slīdētu uz dienvidiem. Sēdēdams ērgļa mugurā, zēns nevarēja ne ar ko citu īsināt sev laiku kā pats ar savām domām un sāka sev iztēloties, kā gan tas būtu, ja Vesterbotene tiešām sāktu kustēties un dotos uz dienvidiem. Tad jau tur lejā lauks, pār kuru viņš patlaban laidās un kurš tikko bija apsēts, jo vēl it nekur nesaskatīja ne mazāko asniņu, arī nonāktu Skones dienvidu daļā, kur tagad ap šo laiku jau rudziem bija vārpas!
Skuju koku meži te augšā ziemeļos izskatījās citādāki. Koki stāvēja tālu cits no cita, tiem bija īsi zari un gandrīz pavisam tumšas skujas. Daudzu koku galotnes bija nokaltušas, un paši koki izskatījās slimi. Visa zeme bija pārklāta veciem celmiem, un neviens te nebija papūlējies tos novākt. Ak, ja tāds nožēlojams mežs nokļūtu tik tālu dienvidos un varētu apskatīt Kulmordenu! Cik nabadzīgs gan tas tad sev izliktos! Un šis dārzs, ko Nilss patlaban ieraudzīja! Te gan bija skaisti koki, bet neviena augļu koka, neredzēja arī nevienas kuplas liepas, ne kastaņas, vienīgi pīlādžus un bērzus. Bija arī glīti krūmāji, bet te nevarēja saskatīt nevienu krāšņu zeltalietus krūmu, te nebija plūškoku, tikai ievas un ceriņi. Arī sakņu dobes bija redzamas, bet tās līdz pat šim laikam vēl nemaz nebija uzraktas un apstādītas. Ja nu tāds dārziņš nonāktu līdz lielajam Sermlandes dārzam? Tad tas pats sev liktos līdzīgs īstam tuksnesim. Vai arī tur tā pļava, kas bija kā nosēta maziem, pelēkiem šķūnīšiem. Gandrīz varēja vai domāt, ka te pusi no pļavas platības izlietoja ēku būvei! Ja nu šāda pļava nokļūtu dienvidos blakus Austrumjetas līdzenumam! Tad nu gan zemniekiem būtu acis jāieplēš aiz brīnumiem.