Bet, ja plašais priežu sils, kurš patlaban atradās tur lejā un kurā priedes neauga vis kā citos parastos mežos stāvi un taisni, bet gan kupli sazarojušas skaistās grupās uz brīnumaina briežu sūnas paklāja, ja šāds sils nokļūtu dienvidos Evedas klostera parkā, tad gan pēdējam būtu jāatzīstas, ka reiz atradis kaut ko sev līdzīgu.
Kā gan būtu, ja tur lejā tā nelielā koka baznīca ar sarkanajām dēļu sienām un raibi izkrāsoto torni līdz ar neskaitāmām pelēcīgām būdām, kas uzceltas dievlūdzējiem tālumniekiem, kā būtu, ja nu šāda koka baznīca nonāktu Gotlandes salā, kur paceļas staltas, lielas mūra baznīcas? Jā, tad gan tās varētu daudz ko pastāstīt.
Visa šī apgabala lepnums bija varenās, tumšās upes, bagātās ielejas ar daudzām pārtikušu zemnieku mājām, zāģētavām un kokiem, ciematiem un neskaitāmiem kuģiem pie upju ietekām. Ja nu tāda lepna upe nonāktu tur lejā dienvidos, tad jau visām upēm un strautiem uz dienvidiem no Dalelfas aiz kauna būtu vai zemē jāielien!
Un ja kāds no šiem ērti apstrādājamiem, lielajiem līdzenumiem ierastos Smolandē nabaga zemnieku acu priekšā? Tad gan turienes zemkopji steigšus pamestu savus niecīgos, akmeņainos laukus un steigtos apstrādāt šo līdzenumu.
Bet šī apgabala vislielākā bagātība bija gaisma. Dzērves purvos gulēja stāvus; nakts gan bija jau iestājusies, bet gaisma palikusi. Saule nebija steigusies uz dienvidiem kā viss cits. Tā bija aizgājusi tikai tik tālu uz ziemeļiem, ka tās stari tagad krita taisni zēnam sejā. Un, šķita, tā nemaz nebija nodomājusi pazust aiz apvāršņa. Kā gan būtu, ja šī saule spīdētu Rietumvemmenhegā? Tas gan patiktu Holgeram Nilsonam — tad jau darba diena ilgtu veselas divdesmit četras stundas!
SAPNIS
Svētdien, 19. jūnijā
Nilss pacēla galvu un gluži samiegojies raudzījās visapkārt. Dīvaini! Viņš gulēja tādā vietā, kur vēl nekad nebija bijis. Nekad viņš nebija redzējis ne šo ieleju, ne šos kalnus, kas to ietvēra no visām pusēm. Viņš nebija redzējis ne apaļo ezeru ielejas vidū, ne arī tik nožēlojamus, līkus, sakropļotus bērzus kā šos, zem kuriem atradās.
Bet kur gan bija ērglis? Tas nekur nebijā saskatāms. Vai tad Gorgo būtu viņu pametis? Tas nu gan ir piedzīvojums!
Nilss atlaidās atkal guļus, aizvēra acis un mēģināja atcerēties, kas bija noticis, iekams viņš aizmiga.
Zēns atcerējās, ka tie abi laidās pār Vesterbotenu. viņam visu laiku bija licies, it kā ērglis mierīgi stāvētu uz vietas, kamēr zeme tur lejā steidzās uz dienvidiem. Bet tad Gorgo bija mainījis virzienu, pagriezdamies uz ziemeļrietumiem, vējš nu pūta no sāniem, un zēns atkal sajuta tā dvesmu, un tai pašā mirklī zeme lejā apstājās. Zēns bija izjutis, ka lielais putns viņu nes vēja ātrumā.
— Tagad mēs laižamies pār Lapzemi, — Gorgo bija piepeši teicis, — un zēns tūdaļ bija noliecies uz priekšu, lai palūkotos lejā uz zemi, par kuru tik daudz bija dzirdējis stāstām.
Bet viņš jutās vīlies, jo neredzēja nekā cita kā vienīgi plašus mežus un purvus. Tikai meži un purvi, purvi un meži. Šī lielā vienmuļība padarīja viņu beidzot gluži miegainu, un viņš tikko nenokrita zemē.
Tad viņš bija teicis ērglim, ka nevarot vairs ilgāk nosēdēt tā mugurā un vēloties mazliet nosnausties. Gorgo arī tūliņ nolaidās ielejā, un zēns metās guļus sūnās; bet tad Gorgo satvēra to savos nagos un pacēla atkal gaisā.
— Guli vien, Sprīdīti — viņš teica. — Saules stari man neļauj aizmigt, un es gribu turpināt ceļojumu.
Un, kaut gan zēnam nebija ērti putna nagos, viņš beidzot tomēr iemiga un guļot redzēja sapni.
Viņam likās, ka iet pa platu lielceļu Dienvidzviedrijā un tā steidzas, cik vien viņa mazās kājiņas to spēj. Viņš nebija viens: turpat līdzās tai pašā virzienā devās vēl citi gājēji. Viņam blakus soļoja rudzu vārpas, smagu graudu pilnas, rudzupuķes un dzeltenās pīpenes; ābeles elsa vien zem skaisto ābolu nastas, tām sekoja zirņi un pupas pilnām pākstīm, lieli pīpeņu ceri un kupli ogulāji. Lielie lapu koki mierīgi un diži gāja pa pašu ceļa vidu; viņu galotnes lepni šalca, un tie negrieza nevienam ceļa. Turpretī mazāki augi — zemenes, vizbulītes pienenes, āboliņš un neaizmirstules — traucās uz priekšu gar Nilsa kājām. Sākumā zēnam likās, ka te soļo tikai augu valsts, bet tad viņš pamanīja, ka arī cilvēki un kustoņi piedalās gājienā. Kukaiņi lidoja starp augiem, grāvjos peldēja zivis, uz ejošajiem kokiem sēdēja putni un skandināja dziesmas; mājlopi un meža zvēri sacentās ātrumā, un šo zvēru un augu burzmā soļoja cilvēki — citi ar lāpstām un izkaptīm, citi ar cirvjiem, vēl citi ar bisēm un daži ar zvejas piederumiem.
Gājiens jautri devās uz priekšu, un zēns nemaz nebrīnījās, kad redzēja, kas tos veda. Tā bija pati saule. Viņa ritēja tiem pa priekšu kā liela galva, kuras seja mirdzēja priekā un labsirdībā un kuru gluži kā matu cirtas apvija daudzkrāsaini, spoži stari.
— Uz priekšu! — viņa nepārtraukti sauca. — Neviens lai nebaidās, kamēr es esmu te! Uz priekšu! Uz priekšu!
«Es gribētu zināt, kurp saule mūs ved?» zēns sevī prātoja. Rudzu vārpas, kas soļoja viņam blakus, to izdzirda un steidzās atbildēt:
— Viņa grib mūs vest uz Lapzemi, lai cīnītos pret lielo Stindzinātāju.
Nilss Holgersons drīz vien nomanīja, ka daži no gājējiem kļūst domīgi; tie sāka iet lēnāk un beidzot pavisam apstājās. Viņš redzēja, ka lielie skābaržu koki palika stāvam; stirnas un kvieši arī apstājās grāvja malā, tāpat kazenāji, saulpurenes, kastaņas un lauku irbes.