Zēns palūkojās apkārt un prātoja, kāpēc tik daudzi gājēji apstājas. Tad viņš pamanīja, ka neatrodas vairs Dienvidzviedrijā. Viņi visi bija tik strauji gājuši, ka atradās jau Svealandē.
Tagad ozols sāka iet aizvien lēnāk. Viņš pastāvēja, tad it kā vilcinādamies spēra vēl dažus soļus un beidzot pavisam apstājās.
— Kādēļ ozols vairs nenāk mums līdzi? — zēns jautāja.
— Viņam ir bail no lielā Stindzinātāja, — teica kāds jauns, gaiši zaļš bērzs, kas tik jautri un dūšīgi soļoja uz priekšu, ka tīri prieks bija viņā noskatīties.
Kaut gan daudzi jau bija palikuši iepakaļ, tomēr vēl liels pulks soļoja drošsirdīgi tālāk. Bet saule ripoja tiem pa priekšu un smaidīdama sauca:
— Uz priekšu, uz priekšu! Lai neviens nebaidās, kamēr es esmu pie jums!
Gājēji tikpat strauji devās vien tālāk. Drīz gājiens nonāca Norlandē, nu saules smaidi un uzmudinājumi vairs nelīdzēja: ābele apstājās, ķiršu koks apstājās, auzas apstājās. Zēns griezās pie tiem, kas apstājās.
— Kādēļ nenākat vairs līdzi? Kādēļ pametat sauli? — viņš vaicāja.
— Mēs neuzdrošināmies. Mēs baidāmies no lielā Stindzinātāja, kas dzīvo tur augšā Lapzemē, — tie atbildēja.
No tā zēns sprieda, ka viņi jau nonākuši līdz Lapzemei. Gājēju pulks kļuva aizvien mazāks. Rudzi, mieži, zemenes, mellenes, zirņu stīgas, jāņogu krūmi vēl līdz šim bija turējušies līdzi; aļņi un govis bija līdz šim soļojuši blakus; bet tagad viņi visi palika iepakaļ. Cilvēki gāja vēl kādu gabalu, bet tad arī tie apstājās. Saule būtu palikusi gluži viena, ja tai nepiebiedrotos jauni ceļabiedri: kārkli un vesels pulks citu mazu kalna krūmāju, un arī lapi, ziemeļbrieži, kalnu pūces, zilas lapsas un sniega irbes.
Piepeši zēns izdzirda, ka kāds tiem steidzas pretī. Tās bija daudzas upes un strauti, kas, spēcīgi šņākdami un putodami, nāca tiem pretim.
— Kāpēc tie tā steidzas? — viņš jautāja.
— Viņi bēg no lielā Stindzinātāja, kas dzīvo tur augšā kalnos, — kāda sniega irbe atbildēja.
Pēkšņi Nilss ieraudzīja tieši priekšā paceļamies kādu augstu, tumšu mūri ar robotu smaili. Šo mūri ieraugot, likās, visi atkāpās, bet saule steidzīgi pagrieza pret to savu starojošo vaigu, pārplūdinādama mūri ar gaismu. Tad izrādījās, ka viņu priekšā nav vis mūris, bet brīnum skaisti kalni, kas paceļas cits aiz cita. Kalnu virsotnes sārti mirdzēja saules staros, bet pakājes laistījās gaiši zilas ar zeltainu vizmu.
— Uz priekšu! Uz priekšu! — mudināja saule. — Kamēr esmu pie jums, briesmas nedraud! — Un viņa jau ripoja augšup pa stāvo kalnu.
Bet ceļā uz kalna virsotni sauli pameta jaunais, drosmīgais bērzs, izturīgā priede un stūrgalvīgā egle. Šeit viņu pameta arī ziemeļbriedis, laps un kārklu krūmi. Un beidzot, kad saule sasniedza kalna virsotni, bija palicis vienīgi mazais Nilss Holgersons.
Saule ieripoja kādā aizā, kuras sienas bija ledus apklātas, un Nilss Holgersons jau gribēja tai sekot, kad piepeši izbijies apstājās pie ieejas aizā, kur iekšā ieraudzīja kaut ko drausmīgu. Aizas dibenā sēdēja vecs trollis. Tā ķermenis bija no ledus, mati — no ledus lāstekām un mētelis — no sniega. Šā briesmoņa priekšā gulēja trīs vilki, kas, saulei parādoties, uzlēca kājās un atvēra rīkles. No viena vilka rīkles nāca šausmīgs aukstums, no otra — svelmains ziemeļu vējš un no trešā — melna tumsa.
«Tas droši vien ir lielais Stindzinātājs ar saviem pavadoņiem,» zēns nodomāja. Viņš saprata, ka gudrākais būtu bēgt, tomēr ziņkārība bija lielāka nekā bailes, un viņš palika stāvam, lai noskatītos, kā sastapsies saule un trollis.
Trollis nekustējās, bet, pavērsis savu briesmīgo seju pret sauli, lūkojās tajā; arī saule stāvēja gluži mierīgi, viņa tikai smaidīja un staroja. Tā pagāja kāds laiciņš, un zēns izdzirda trolli nopūšamies un gaužamies, sniega mētelis tam noslīdēja no pleciem, un visi trīs briesmīgie vilki nekauca vairs tik stipri.
Bet piepeši saule iesaucās: — Mans laiks ir pagājis! — un izripoja no aizas ārā.
Te nu trollis atlaida vaļā savus trīs vilkus, un ziemeļu vētra, aukstums un tumsa dzinās no aizas ārā saulei pakaļ.
— Projām, dzeniet to projām! — kliedza trollis. — Aizdzeniet to tik tālu, ka tā vairs nekad neuzdrošinās atgriezties! Parādiet tai, ka Lapzeme pieder man!
Kad Nilss izdzirda, ka sauli padzen no Lapzemes, viņš briesmīgi izbijās, skaļi iekliedzās un atmodās.
Cik necik attapies, viņš redzēja, ka guļ lielā, kalnu iežogotā klinšu ielejā. Bet kur gan ir Gorgo? Un kā lai viņš uzzina, kur atrodas pats?
Nilss piecēlās un raudzījās apkārt. Viņa skatiens krita uz kādu savādu, no egļu zariem celtu lielu ligzdu uz augsta klinšu izciļņa.
«Tā ir taisni tāda pati ērgļu ligzda, par kādu Gorgo… »
Nilss nepabeidza savu domu. Norāvis no galvas cepuri, viņš lielā priekā vicināja to gaisā un kliedza:
— Urā!
Zēns bija sapratis, kurp Gorgo to atnesis: tā bija vieta, kur ērgļi apdzīvoja kalna virsotni, bet meža zosis — ieleju. Viņš bija sasniedzis savu ceļa mērķi. Vēl daži mirkļi, un viņš apsveiks balto zostēviņu un Akku un visus citus ceļabiedrus.
PIE MĒRĶA
Nilss klusi devās meklēt savus draugus. Visa ieleja dusēja. Saule vēl nebija parādījusies, un Nilss saprata, ka vēl par daudz agrs un zosis nebūs atmodušās. Zēns tikko bija paspēris dažus soļus, kad apstājās un pasmaidīja; viņš ieraudzīja kaut ko ļoti skaistu. Kāda meža zoss gulēja zālē savā ligzdiņā, un viņai blakus stāvēja zostēviņš. Arī tas gulēja, bet bija it labi redzams, ka viņš nostājies tik tuvu, lai briesmu brīdī būtu klāt.