Nilss tos netraucēja, viņš soļoja tālāk starp sīkajiem kārklu krūmiem, kas klāja zemi. Drīz vien viņš atkal ieraudzīja kādu jaunu pāri. Arī šīs zosis nebija no zēna bara, un tomēr viņš priecājās, tās ieraugot. Tās visas bija meža zosis. Zēns no prieka klusi dziedāja jautru dziesmiņu.
Viņš paskatījās zem cita krūma un ieraudzīja kādu paziņu. Tā noteikti bija Nelji, kas gulēja uz olām, tai blakus stāvēja zostēviņš Kolme. Jā, tas bija viņš, par to nebija vairs šaubu.
Nilsam ļoti gribējās tos abus uzmodināt, bet viņš tomēr atturējās un gāja tālāk.
Zem kāda cita krūma viņš atrada Viizi un Kuuzi un netālu no tām Iksi un Kaksi. Visas četras zosis gulēja, un zēns, tās netraucējis, devās garām.
Pagājis uz priekšu, viņš starp krūmiem saskatīja kaut ko baltu. Nilss juta, ka sirds viņam sāka strauji pukstēt aiz prieka. Jā, tur atradās tas, ko viņš meklēja.
Zem maza kārklu krūma uz olām sēdēja Daiļdūnīte, tikpat jauka kā vienmēr, un viņai blakus stāvēja baltais zostēviņš. Kaut gan viņš gulēja, tomēr pat miegā tas bija lepns uz to, ka var Lapzemes kalnos stāvēt blakus savai sievai un apsargāt to.
Nilss pārvarēja savu lielo prieku un nemodināja arī balto zostēviņu, bet devās tālāk.
Viņš nu meklēja diezgan ilgi, kamēr atrada citas meža zosis. Tad uz kāda pakalniņa viņš ieraudzīja kaut ko pelēku. Pienācis tuvāk, zēns pazina Akku no Čebnekajses, kas stāvēja tur augšā nomodā un raudzījās apkārt, it kā sargādama visu ieleju.
— Labdien, Akkas māt! — zēns sauca. — Ak, cik skaisti, ka atrodu jūs nomodā! Pagaidiet mazliet un nemodiniet citus, es labprāt gribētu ar jums parunāties vienatnē.
Vecā zosu barvede metās no pakalniņa zemē un pieskrēja zēnam klāt. Vispirms viņa saķēra to un purināja, tad visgarām ar knābi noglāstīja un atkal sapurināja. Bet viņa neteica ne vārda, jo zēns bija lūdzis citus nemodināt.
Sprīdītis noskūpstīja veco Akkas māti uz abiem vaigiem un tad sāka stāstīt, kā nokļuvis Skansenā un kā turēts tur gūstā.
— Un tagad varu pastāstīt par Smirri ar nokosto ausi, kas saķerta sēdēja lapsu krātiņā Skansenā, — zēns turpināja. — Un, kaut gan lapsa bija ļoti nejauka pret jums, man tomēr bija viņas ļoti žēl. Lapsu krātiņā atradās daudz lapsu, bet tās jutās tīri labi, tikai Smirre sēdēja pavisam noskumusi un ļoti ilgojās pēc brīvības. Man tur bija daudz draugu, un reiz dzirdēju no kāda lapu suņa, ka Skansenā ieradies viens vīrs, lai pirktu lapsas. Viņš esot no kādas salas tālu jūrā. Uz šīs salas iznīdētas visas lapsas, un nu nevarot vairs glābties no žurkām, tādēļ nodomāts lapsas atkal tur ieviest.
Tikko biju par to dzirdējis, devos uz lapsu krātiņu un teicu:
— Smirre, rīt atnāks šurp ļaudis, kuri grib pirkt dažas lapsas. Tādēļ neslēpies, bet paliec šeit priekšā, lai tevi var saķert, tad tu tiksi atkal brīvībā!
Smirre paklausīja manam padomam un tagad droši vien brīvi skraida apkārt pa salu. Ko jūs par to sakāt, Akkas māt? Vai esmu jums izdarījis pa prātam?
— Tu esi rīkojies tā, kā es pati būtu darījusi, —. Akka atbildēja.
— Man prieks, ka esat ar mani apmierināta, — zēns teica. — Bet es gribētu jums vēl ko jautāt. Kādā dienā redzēju, ka ērgli Gorgo, kas kādreiz uzbruka zostēviņam Mārtiņam, kā gūstekni ievietoja Skansenā. Viņš izskatījās ļoti noskumis un nožēlojams, un es gudroju, ka jāmēģina pārvīlēt dažas stieples virs viņa galvas, lai ērglis atkal atgūst brīvību. Bet tad man ienāca prātā, ka viņš ir bīstams laupītājs un putnu ēdājs. Es nezināju, vai drīkstu viņam atdot brīvību, un domāju, ka varbūt būs labāk, ja atstāju viņu tur, kur viņš atrodas. Ko jūs par to domājat, Akkas māt? Vai tas bija pareizi?
— Nē, tas nebija pareizi, — Akka atbildēja. — Par ērgļiem var sacīt, ko grib, bet tie ir lepni putni un mīl brīvību vairāk nekā visi citi dzīvnieki, un ir netaisni, ka viņus tur gūstā. Vai zini, ko tagad mēs darīsim? Tikko būsi atpūties, laidīsimies abi divi uz lielo putnu cietumu un atsvabināsim Gorgo.
— Šos vārdus es gaidīju no jums, Akkas māt! — zēns atbildēja. — Stāsta, ka jūs vairs nemīlot to, ko uzaudzinājāt ar tādām pūlēm, tādēļ ka viņš spiests dzīvot tā, kā dzīvo ērgļi. Redzu, ka tās ir aplamas runas. Tagad iešu skatīties, vai nav pamodies baltais zostēviņš Mārtiņš, un, ja pa to laiku gribat teikt kādu vārdu tam, kas mani atnesa šeit pie jums, tad atradīsiet viņu tur augšā uz klints izciļņa, kur reiz atradāt mazu, nevarīgu ērglēnu.
XLIV ZOSU GANE OZE UN MAZAIS MATSS
SLIMĪBA
Tajā gadā, kad Nilss Holgersons ceļoja ar meža zosīm, daudz runāja par diviem bērniem, kādu zēnu un meiteni, kas staigāja pa visu Zviedriju, meklēdami savu tēvu. Viņi bija no Smolandes, no Sunnerbu draudzes, kur bija dzīvojuši ar saviem četriem brāļiem un māsām mazā būdiņā liela viršu lauka malā. Vienreiz vakarā, kad šie abi bērni vēl bija mazi, pie viņu durvīm pieklauvēja kāda nabadzīga klaidone un lūdza naktsmājas.
Kaut gan būdiņa bija ļoti maza jau viņiem pašiem, tomēr māte svešiniecei uztaisīja guļvietu uz grīdas. Visu nakti nabaga sieviete briesmīgi klepoja un no rīta bija tik nespēcīga, ka nevarēja ceļu turpināt.
Bērnu vecāki pret svešinieci izturējās tik labi, cik vien bija iespējams. Viņi tai ierādīja savu gultu, un tēvs aizgāja uz aptieku pēc zālēm. Pirmajās dienās slimniecei nemaz nevarēja iztapt un viņa bija ļoti nepateicīga, bet vēlāk kļuva aizvien sirsnīgāka, gluži pazemīga un pateicīga. Beidzot viņa lūdzās, lai iznesot to laukā klajumā un ļaujot nomirt ārā. Kad bērnu vecāki negribēja izpildīt viņas lūgumu, tā sāka stāstīt, ka beidzamajos gados klejojusi apkārt kādā čigānu barā, kaut gan pati neesot čigāniete. Lai dzīvotu brīvībā ar klaidoņiem, viņa aizbēgusi no saviem vecākiem, kas bijuši saimnieki. Kāda čigāniete, kas viņu ienīdusi, laikam gan uzbūrusi viņai šo slimību. Turklāt šī čigāniete viņu vēl biedinājusi, ka tikpat ļauni kā viņai pašai klāšoties arī tiem, kas tai došot pajumti un izturēšoties pret viņu labi. Un šiem draudiem viņa ticot, tāpēc arī sirsnīgi lūdzot, lai to izmetot no mājām un vairs par viņu nerūpējoties, jo nevēloties atnest nelaimi tik labiem cilvēkiem. Bet vīrs un sieva nebija izpildījuši slimnieces vēlēšanos. Iespējams, ka slimās stāsts tos izbiedēja, tomēr viņi nebija tādi cilvēki, kas spētu izmest no savas mājas nabaga mirēju.