Drīz pēc tam slimā nomira, un tad uzbruka nelaime pēc nelaimes. Kaut gan viņi bija ļoti nabadzīgi, tomēr trūkumu nebija pazinuši, un senāk būdiņā mājoja prieks. Tēvs izgatavoja aužamos šķietiņus, un māte ar bērniem palīdzēja darbā. Tēvs gatavoja šķietiņu rāmjus, un mazākie bērni izgrieza un nogludināja zarus, bet māte ar vecāko meitu tos sakārtoja rāmjos. Visi strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram un jokojās savā starpā, un bija aizvien jautri, sevišķi, ja tēvs stāstīja par tām dienām, kad gājis uz svešām zemēm un pārdevis tur šķietus. Tēvs prata jautri stāstīt, un visiem bija sirsnīgi jāsmejas, viņā klausoties.
Laiks pēc nabaga klaidones nāves bērniem likās kā ļauns sapnis. Viņi nezināja, cik ilgi tā bijis, tikai atcerējās, ka mājās atkal un atkal rīkoja bēres. Viņu četri brāļi un māsas nomira cits pēc cita, un bērniem likās, ka bēres notiek katru dienu. Būdiņā sāka valdīt nomācošs klusums.
Māte vēl cik necik turējās nelaimēm pretim, bet tēvs kļuva gluži cits cilvēks. Viņš vairs nespēja ne strādāt, ne jokot, bet sēdēja no agra rīta līdz vēlam vakaram, galvu rokās iespiedis, un domāja.
Reiz — pēc trešajām bērēm — tēvs sāka runāt tik. izmisušus vārdus, ka bērniem kļuva bail. Viņš nevarot saprast, kādēļ šīs nelaimes tiem uzbrūkot. Vai tad viņi neesot darījuši labu darbu, uzņemot slimo savā namā? Vai tad tiešām ļaunais izrādīšoties stiprāks par labo? Māte mēģināja viņu nomierināt, bet nekā nepanāca, vīrs nekļuva tik mierīgs un padevīgs, kāda bija viņa pati.
Dažas dienas vēlāk bērni pazaudēja tēvu. Viņš nenomira, bet aizgāja, pamezdams viņus. Tas notika tad, kad saslima vecākā māsa. Tēvs bija viņu mīlējis vairāk par visiem bērniem; redzot viņu uz nāves gultas, viņš vairs nespēja izturēt un aizbēga. Māte viņam nekā nepārmeta, bet gan sacīja, ka tā varbūt esot labāk, jo citādi viņš galu galā varētu zaudēt prātu. Tēvs gudroja un gudroja: kā gan dievs pieļauj ļaunam cilvēkam darīt tik daudz posta?
Pēc tēva aiziešanas viņi kļuva gluži nabagi. No sākuma viņš vēl sūtīja tiem cik necik naudas, bet laikam gan viņam pašam klājās ļauni, jo sūtījumi drīz vien izpalika. Un tai pašā dienā, kad nomira vecākā māsa, māte aizslēdza durvis un aizgāja ar abiem palikušajiem bērniem. Viņa devās uz Skoni, lai strādātu biešu laukos, beidzot viņa atrada darbu Jordbergas cukurfabrikā. Māte bija krietna strādniece, atklāta un jautra. Visi viņu mīlēja un brīnījās, ka pēc tik daudzām nelaimēm viņa vēl ir tik mierīga. Bet māte tiešām bija stipra un pacietīga. Ja runājot pieminēja abus viņas palikušos jaukos bērnus, viņa tikai noteica:
— Tie abi jau arī nebūs dzīvotāji.
Viņa to teica bez asarām, mierīgā balsī, jo no dzīves vairs nekā negaidīja.
Tomēr šoreiz notika citādi. Slimībai par upuri krita viņa pati. Nāve viņu pārsteidza ātrāk nekā tās bērnus. Vasaras sākumā viņa bija atnākusi uz Skoni, un vēl nebija iestājies rudens, kad viņas bērni kļuva bāreņi.
Pa slimības laiku viņa vairākas reizes piekodināja bērniem, lai tie vienmēr atminoties, ka viņa nekad neesot nožēlojusi, ka pieņēmusi nabaga slimnieci. Neesot grūti mirt, viņa teica, apzinoties, ka izpildīts pienākums. Visiem esot jāmirst, no nāves neviens nevarot izbēgt. Tomēr katrs cilvēks pats varot izvēlēties, vai mirt ar tīru vai netīru sirdsapziņu.
Pirms nāves māte bija mēģinājusi mazliet parūpēties par savu bērnu nākotni. Viņa lūdza, lai atļauj bērniem apdzīvot istabu, kurā viņi visi trīs vasarā bija mitinājušies. Ja vien bērniem būšot pajumte, tad viņi nevienam nekļūšot par nastu, jo paši pratīšot nopelnīt maizi, to viņa zinot.
Istabā bērni tiešām drīkstēja palikt, par to viņiem bija jāgana zosis, jo nebija nemaz tik viegli dabūt zosu ganu. Un tad arī notika tā, kā māte bija teikusi: uzturu viņi paši sev nopelnīja. Mazā Oze iemācījās vārīt konfektes, un zēns prata izgriezt no koka dažādas spēļu lietiņas, kuras tas pārdeva apkārtējās mājās. Bērniem patika tirgoties, un viņi sāka uzpirkt no zemniekiem olas un sviestu un pārdeva to cukurfabrikas strādniekiem Abi bērni bija godīgi un kārtīgi, un viņiem varēja visu uzticēt. Meitenīte bija vecāka, tai bija trīspadsmit gadu un viņa bija saprātīga kā pieaudzis cilvēks. Viņa bija klusa un nopietna, bet zēns — runīgs un jautrs, un viņa jokodamās teica, ka brālis uz lauka gāginājot zosīm līdzi.
Bērni dzīvoja jau apmēram divus gadus Jordbergā, kad kādā vakarā skolā notika priekšlasījums. Tas gan vairāk bija domāts pieaugušajiem, tomēr tur sēdēja arī abi bērni. Viņi sevi neuzskatīja par bērniem, un to gandrīz nedarīja neviens. Lektors stāstīja par briesmīgo slimību tuberkulozi, kas ik gadus Zviedrijā nonāvējot tik daudz cilvēku. Viņš runāja ļoti vienkārši, un bērni viņu saprata.