Pēc priekšlasījuma viņi apstājās skolas priekšā un gaidīja. Kad lektors iznāca laukā, bērni satvēra viens otru aiz rokas un svinīgi piegāja lektoram klāt, un lūdza, vai viņš neatļautu tiem ar viņu parunāt.
Lektors pārsteigts nolūkojās abos bērnos, kuru sejiņas bija tik sārtas un apaļas, bet kuri runāja tik nopietni, it kā būtu trīsreiz vecāki. Viņš tos uzklausīja ļoti laipni.
Bērni izstāstīja, kas noticis viņu ģimenē, un jautāja, vai viņš nedomājot, ka viņu brāļi, māsas un māte miruši ar to slimību, par kuru viņš nupat stāstījis. Jā, tā esot droši vien bijusi tā pati slimība, lektors atbildēja. Tas nekas cits nevarējis būt.
Tātad, ja tēvs un māte būtu zinājuši to, ko viņi šovakar dzirdējuši, tie būtu varējuši no šīs ļaunās slimības izsargāties. Vajadzēja sadedzināt nabaga klaidones drēbes pamatīgi iztīrīt būdiņu un nelietot slimās gultas veļu, tad visi tie, kurus bērni apraudāja, vēl tagad dzīvotu. Lektors viņiem atbildēja, ka droši zināt to nevarot, bet viņš domājot, ka neviens no bērnu tuviniekiem nebūtu saslimis, ja tie būtu pratuši izsargāties no lipīgās slimības.
Bērniem vēl bija ko jautāt, bet viņi acīm redzot kautrējās. Beidzot tie tomēr saņēmās, jo šis jautājums bija pats svarīgākais, un sacīja: tas taču neesot tiesa, ka vecā čigāniete viņiem uzsūtījusi šo slimību, tāpēc ka viņi palīdzējuši nabaga klaidonei, ko čigāniete ienīdusi. Viņiem taču neesot uzbrucis nekas neparasts?
Protams, ka ne. Lektors apgalvoja, ka neviens cilvēks neesot spējīgs uzsūtīt otram slimību. Turklāt bērni jau paši zinot, ka šī ļaunā slimība izplatījusies pa visu zemi un ieviesusies gandrīz vai katrās mājās. Kaut gan jāsakot, ka tā ne visur esot plosījusies tik bargi kā viņu ģimenē.
Bērni viņam pateicās un devās mājās. Šīs dienas vakarā viņi vel ilgi sarunājās savā starpā.
No rīta viņi aizgāja pie saimnieka un uzteica darbu. Viņi nevarot šovasar ganīt zosis, jo tiem jādodoties ceļā.
— Uz kurieni tad viņi iešot?
Viņi došoties meklēt tēvu. Viņi gribot tēvam pastāstīt, ka māte, brāļi un māsas esot nomiruši no parastas slimības un neesot krituši par upuri ļaunas sievietes lāstam. Viņi esot tik laimīgi, ka zinot to, jo tēvs vēl tagad varbūt lauzot galvu par šo mīklu.
Bērni vispirms devās atpakaļ uz savu mazo mājiņu Sunnerbu silājā. Kad viņi tur ieradās, viņiem par lielu brīnumu būdiņa stāvēja gaišās liesmās.
Tad viņi gāja uz mācītājmuižu. Tur viņiem laimējās uzzināt, ka kāds vīrs, kas strādājot uz dzelzceļa, esot redzējis viņu tēvu tālu augšā Malmbergā, Lapzemē. Viņš strādājot kādā kalnraktuvē, varbūt vēl tagad viņš tur atrodoties, bet droši to vis nevarot zināt. Izdzirdis, ka bērni gribot doties pie tēva, mācītājs atvēra karti, lai parādītu, cik tālu Lapzeme atrodas, un ieteica tiem atmest savu nodomu. Bet bērni sacīja, ka viņu pienākums esot uzmeklēt tēvu. Viņš aizgājis no mājas tāpēc, ka ticējis nepatiesām baumām. Bērniem nu jāuzmeklējot tēvs un jāpastāstot, ka viņš ticis maldināts.
Savas uzņēmības dēļ viņi bija iekrājuši mazliet naudas, bet negribēja to izdot par dzelzceļa biļetēm un tādēļ nolēma labāk iet visu ceļu kājām. Vēlāk viņi to arī nemaz nenožēloja, jo tas bija brīnišķīgi skaists ceļojums.
Vēl Smolandē tie vienu dienu iegriezās kādās zemnieku mājās, lai nopirktu sev ēdamo. Saimniece bija jautra un runīga un izjautāja bērnus, no kurienes tie nākot. Bērni viņai visu izstāstīja.
— Ak tu mīļais dievs, ak tu mīļais dievs! — viņa reizi pa reizei brīnīdamās izsaucās. Tad viņa bērniem iedeva dažādus gardumus un neļāva tiem maksāt. Kad bērni viņai pieteicās un grasījās doties tālāk, saimniece vaicāja, vai viņi neiegriezīšoties pie tās brāļa, kas dzīvo blakus pagastā, un lūdza aiznest tam labdienas. Bērni to apsolīja mīļu prātu, un saimniece piekodināja, lai izstāstot tam savu dzīves stāstu.
Bērni tā arī izdarīja, un saimnieces brālis viņus uzņēma tikpat labi. Viņš tos pat ratos aizveda līdz nākamajai draudzei, kur tam bija paziņa, kas bērnus tāpat pamieloja. Un ikreiz, aizejot no kādām mājām, viņiem aizvien piekodināja:
— Iegriezieties tajās un tajās mājās, pasveiciniet no mums un izstāstiet savu dzīves stāstu!
Gandrīz visās mājās, kurp tos sūtīja, bija kāds krūšu slimnieks, un tā bērni, paši neapzinādamies, brīdināja ļaudis un mācīja tos izsargāties no šīs briesmīgās slimības.
Vecos laikos, kad mēris plosījies pa visu zemi, ļaudis teicās redzējuši kādu zēnu un meiteni, kas gājuši no mājas uz māju. Zēnam bijis rokā grābeklis un meitenei — slota. Ja zēns grābstījis kādas mājas priekšu, tad tā bijusi zīme, ka mājā jāmirst daudziem, taču ne visiem, jo grābekļa zari ir diezgan reti. Bet, ja meitene slaucījusi ar slotu durvju priekšu, tad visiem bijis jāmirst, jo slota slauka tīri un nekā neatstāj.
Bet abi šie bērni, kas mūsdienās gāja no mājas uz māju arī kādas briesmīgas slimības dēļ, nebaidīja ļaudis ar grābekli un slotu; gluži otrādi, tie ļaudīm teica:
— Mēs nedrīkstam apmierināties ar to vien, ka esam iztīrījuši sētu un izslaucījuši istabu. Mums jāņem palīgā arī ūdens, ziepes un sukas. Lai mūsu durvju priekša būtu spodra, lai spodra būtu mūsu māja, lai tīra mūsu miesa! Tikai tā mēs uzvarēsim šo briesmīgo slimību.
MAZĀ MATSA BĒRES
Mazais Matss bija miris. Visiem, kas to vēl pirms dažām stundām bija redzējuši spirgtu un jautru, tas likās gluži neticami. Un tomēr tas bija tiesa, mazais Matss bija miris un viņu vajadzēja apbedīt.