Mazais Matss nomira kādu dienu agri no rīta, un izņemot viņa māsu, neviens cits tam nāves stundā nestāvēja klāt.
— Nesauc neviena, — teica Matss, kad ar viņu gāja uz beigām. — Es esmu priecīgs, Oze, ka nemirstu no ļaunās slimības. Un tu arī, vai ne?
Kad māsa neatbildēja, viņš turpināja: — Par nāvi neko nebēdāju, ja tikai tai nav par iemeslu tā pati slimība, no kuras nomira māte, brāļi un māsas, jo tad jau tu nekad nevarētu pārliecināt tēvu, ka viņi visi krituši par upuri parastai slimībai; bet tagad tev izdosies, gan tu redzēsi.
Kad viss bija galā, Oze ilgi sēdēja un atcerējās, ko visu mazais Matss savā dzīvē bija pārcietis. Visas nelaimes viņš, pēc Ozes domām, bija panesis ar pieauguša cilvēka drosmi. Viņa atminējās brālīša pēdējos vārdus; arī tur vēl izskanēja šī drosme. Un viņai likās, ka mazais Matss jāapglabā ar tādu pašu godu kā pieaudzis cilvēks.
Meitene gan zināja, ka tas nebūs viegli, tomēr viņa to vēlējās no visas sirds, jo mazā Matsa labā bija gatava nest vislielākos upurus.
Šajā laikā zosu gane Oze atradās tālu ziemeļos, Lapzemē, pie lielajām Malmbergas raktuvēm. Šī vieta bija ļoti dīvaina, bet varbūt tieši tas bija labi. Mazais Matss ar māsu bija izstaigājuši bezgalīgus mežus, līdz beidzot nokļuvuši šeit. Vairākas dienas viņi nebija redzējuši ne laukus, ne mājas, tikai mazus pasta namiņus, līdz beidzot gluži nemanot nonākuši līdz lielajam Jellivares ciematam, kas ar savu baznīcu, staciju, tiesas namu, banku, aptieku un viesnīcu atradās kāda liela kalna pakājē; kalna virsotnē vēl tagad vasaras vidū mirdzēja gaišas sniega svītras. Gandrīz visas Jellivares ciemata mājas bija jaunas un labi celtas. Ja kalna virsotnē nebūtu redzams sniegs un bērziem jau raisītos pumpuri, tad bērniem nemaz neienāktu prātā, ka viņi atrodas Lapzemē. Jellivare vēl nebija tā vieta, kur meklējams viņu tēvs, bet gan Malmberga, kas atradās vēl tālāk uz ziemeļiem, un Malmbergā vis nevaldīja tāda turība kā Jellivarē.
Kaut gan cilvēki jau sen zināja, ka Jellivares tuvumā atrodas dzelzs rūda, tomēr tās izmantošana bija sākusies tikai pirms dažiem gadiem, pēc dzelzceļa līnijas ievilkšanas. Tad šeit saplūda uzreiz vairāki tūkstoši cilvēku, un darba tiem pietika, trūka tikai dzīvokļu. Katram nu vajadzēja pēc iespējas pašam par to rūpēties. Daži uzcēla būdas no neaptēstiem baļķiem, citi mitinājās tādos mājokļos, kas bija celti no tukšām kastēm un dinamīta kārbām, ko izlietoja ķieģeļu vietā. Tagad gan bija uzceltas kārtīgas mājas, tomēr viss ciemats izskatījās diezgan savāds. Bija veseli kvartāli ar lielām, gaišām, skaistām mājām, bet to vidū vēl vietumis rēgojās celmi un akmeņi. Vietām redzēja glītas direktoru un inženieru mājas, bet pa starpām mazas, jocīgas būdiņas, kuras te stāvēja vēl no pirmajām dienām. Bija radies dzelzceļš, elektrība, lielas mašīnu telpas. Pa mākslīgi apgaismotu tuneli varēja iebraukt dziļi kalnā iekšā. Visur valdīja liela rosme; ar dzelzs rūdu smagi piekrauti vilcieni cits pēc cita aizbrauca no stacijas. Bet tomēr tālāk visapkārt atradās mežonīgs apvidus, nebija ne apstrādātu lauku, ne namu, vienīgi lapi klaiņāja apkārt ar saviem ziemeļbriežiem.
Tā nu Oze sēdēja un prātoja, ka gluži tāpat notiek dzīvē. Parasti gan viss noris kārtīgi un mierīgi, bet viņa bija pieredzējusi arī daudz ko savādu un mežonīgu Meitenei bija tāda sajūta, ka šeit tā savu neparasto nodomu nokārtos vieglāk. Viņa atcerējās, kā tas bija, kad viņi nonāca Malmbergā un visur taujāja pēc strādnieka Jona Asarsona ar kopā saaugušām uzacīm. Šīs uzacis bija ļoti zīmīgas, un bērni drīz vien uzzināja, ka viņu tēvs strādājis Malmbergā vairākus gadus, bet tagad no šejienes aizgājis. Kad viņu pārņemot nemiers, tad viņš dodoties ceļā. Kurp viņš devies, to neviens nezināja pateikt, bet visi bija cieši pārliecināti, ka pēc kāda laika tas atkal ieradīsies atpakaļ. Un, ja nu viņi esot Jona Asarsona bērni, tad jau, savu tēvu gaidīdami, varot dzīvot tā būdā. Kāda sieva bija izvilkusi no sliekšņa apakšas būdas slēdzeni un ielaidusi bērnus iekšā. Neviens nebrīnījās par viņu ierašanos, tāpat kā neviens nebrīnījās par to, ka bērnu tēvs dažreiz klejo apkārt. Šeit augšā visi bija pieraduši pie tā, ka katrs dzīvo pēc sava prāta.
Oze pati ar sevi drīz bija skaidrībā par to, kā jānotiek mazā Matsa apbedīšanai. Pagājušajā svētdienā viņa bija redzējusi, kā apbedīja kādu raktuves uzraugu. Zārku uz Jellivares baznīcu veda ar raktuves inspektora zirgiem, un tam garā rindā sekoja raktuvju strādnieki. Pie kapa spēlēja mūzika un dziedāja koris. Pēc apbedīšanas visi, kas vien piedalījās bērēs, bija uzlūgti skolas namā uz kafiju. Kaut ko tamlīdzīgu zosu gane Oze vēlējās sarīkot arī savam mirušajam brālītim, mazajam Matsam.
Visu to viņa iztēlojās tik spilgti, ka gandrīz vai saskatīja bēru gājienu, bet tad meitenīte zaudēja drosmi un sevī nodomāja, ka diezin vai tas izdosies. Ne jau nu tāpēc, ka tas iznāktu par dārgu. Viņi abi ar mazo Matsu bija tik daudz iekrājuši, ka Oze varēja savam brālim sarīkot tik skaistas bēres, kādas vien spēja iedomāties. Bet šķērslis bija cits. Kā lai panāk savu gribu, kad vēl esi tikai bērns? Oze bija tikai gadu vecāka par Matsu, kas tagad gulēja viņas priekšā miris, tik maziņš un sīciņš. Viņa pati jau arī bija tikai bērns, un lielie varbūt tāpēc negribēs izpildīt viņas vēlēšanos.
Pirmais cilvēks, ar kuru Oze runāja par bērēm, bija žēlsirdīgā māsa Hilma. Tā atnāca uz būdiņu neilgi pēc mazā zēna nāves. Šurp nākot, viņa jau zināja, ka vairs nesastaps zēnu pie dzīvības. Dienu iepriekš mazais Matss bija staigājis ap raktuvi un nostājies par tuvu kādai šahtai, kur patlaban notika spridzināšana; zēnu bija trāpījuši daži akmeņi. Viņš bija viens pats un ilgi gulēja bez samaņas, jo neviens nezināja, kas noticis. Par notikumu strādniekiem ļoti savādā kārtā paziņoja kāds mazs, tikko sprīdi garš puisītis, kas parādījās pie raktuvēm un uzsauca strādniekiem, lai tie ātri steidzoties palīgā mazajam Matsam, viņš guļot augšā pie raktuves un noplūstot asinīm. Mazo Matsu arī tūlīt pārsēja un aiznesa uz mājām, tomēr bija jau par vēlu. Viņš bija zaudējis tik daudz asiņu, ka to vairs nevarēja glābt.