Istabā ieejot, žēlsirdīgā māsa domāja mazāk par mazo Matsu nekā par viņa māsu. «Ko gan lai iesāku ar šo nabaga bērnu?» viņa pati sev jautāja. «Viņa būs pavisam izmisusi.»
Taču viņa drīz vien redzēja, ka Oze ne raudāja, ne sūdzējās par savu nelaimi, bet gluži mierīgi visur palīdzēja. Slimnieku kopēja ļoti brīnījās, bet, kad Oze runāja par bērēm, viņa saprata.
— Ja kāds dzīvojis kopā ar tādu, kāds bija mazais Matss, — meitene rāmi iesāka, jo mēdza runāt mazliet svinīgi, gluži kā pieaudzis cilvēks, — tad vispirms jādomā par to, kā lai viņu godina, kamēr tas iespējams. Vēlāk būs laika diezgan par viņu sērot.
Un viņa lūdza slimnieku kopēju palīdzēt, lai dabūtu atļauju mazo Matsu pienācīgi apglabāt. Neviens neesot to vairāk izpelnījies kā mazais Matss.
Kopējai likās, ka tā ir laime, ja bērns atrod apmierinājumu, domājot par sava brāļa bērēm, tāpēc viņa arī solījās palīdzēt. Bet māsas Hilmas palīdzība Ozei bija ļoti svarīga, jo Hilmas balsi te mēdza uzklausīt. Šajās lielajās raktuvēs, kur katru dienu spridzinot varēja notikt nelaimes gadījumi, ikviens strādnieks gribēja būt labās attiecībās ar žēlsirdīgo māsu.
Kad nu māsa Hilma ar Ozi apstaigāja raktuves strādniekus un lūdza tos ierasties nākamajā svētdienā uz mazā Matsa pavadībām, tikai retais atteicās.
— Ja jau pati māsa Hilma mūs lūdz, tad mēs katrā ziņā to arī izdarīsim, — strādnieki solījās.
Māsa Hilma arī panāca, ka pūtēji apsolījās spēlēt pie kapa un mazais koris nodziedāt kādu dziesmu. Tā kā bija labs, pastāvīgs vasaras laiks, tad nolēma pēc apbedīšanas dzert kafiju tāpat laukā, nevis skolas telpās. Tases un citus traukus apsolīja aizdot veikalnieks, solus un galdus dabūja no sektantu sanāksmes nama, bet dažas raktuvju strādnieku sievas atvēra pat savas lādes un izņēma galdautus, ko gadiem šeit nebija lietojušas, lai ar tiem apklātu galdu. Tad pie kāda Bodenas maiznieka pasūtīja kliņģerīšus un plāceņus, bet Lubā — konfektes.
Par šo gatavošanos uz mazā Matsa bērēm runāja visa Malmberga, tā ka beidzot par to izdzirda pats direktors.
Kad viņam pastāstīja, ka piecdesmit strādnieki piedalīšoties divpadsmit gadus veca zēna apbedīšanā, kurš, kā viņš bija dzirdējis, klejojis apkārt, tas viņam likās gluži neprātīgi. Un turklāt vēl mūzika, dziedāšana un kafija! Skujām greznots kaps un konfektes no Lubas! Viņš lika atsaukt māsu Hilmu un pavēlēja tai tādu bēru sarīkošanu atcelt.
— Pavisam nepareizi, ja atļauj šim bērnam tā izsviest naudu, — viņš teica. — Pieauguši cilvēki taču nevar padoties bērna iegribai. Jūs jau padarāt sevi tikai smieklīgus.
Direktors nebija dusmīgs vai satraukts. Viņš runāja ļoti mierīgi un lūdza māsu, lai tā atceļ garo gājienu, dziesmas un mūziku. Pietiekot, ja gājienā piedalīšoties deviņi, desmit cilvēki. Māsai Hilmai nebija ko iebilst, jo atzina, ka direktoram taisnība. Šādas bēres nabaga puisēnam tiešām nebija piemērotas. Viņas līdzjūtība pret nabaga meiteni bija ņēmusi pārsvaru par saprātu.
No direktora žēlsirdīgā māsa devās pie Ozes, lai taipaziņotu, ka jāatsakās no nodomātajām lieliskajām bērēm. Viegli tas viņai nenācās, jo viņa zināja labāk nekā visi citi, ko nabaga meitenei nozīmēja šāda apbedīšana. Pa ceļam Hilma sastapa dažas strādnieku sievas un izstāstīja tām savas raizes. Sievietes bija ar direktoru vienisprātis. Ubaga zēnam sarīkot tik lieliskas bēres esot tīrais neprāts. Protams, žēl jau esot tās nabaga meitenes, bet vai nu bērnam lai ļaujot vaļu. Labi vien, ka visu šo godību atcelšot.
Šī ziņa nu gāja no mutes mutē, un drīz visiem bija zināms, ka direktors aizliedzis mazā Matsa lielās bēres. Visi atzina, ka direktoram taisnība. Visā Malmbergā tikai viens vienīgs cilvēks — mazā zosu gane Oze bija citās domās.
Māsai Hilmai nemaz nebija viegli Ozei to visu izskaidrot. Meitene gan nežēlojās un neraudāja, taču padoties nepadevās. Viņa tikai sacīja, — ja jau viņa no direktora nelūdzot nekādu palīdzību šajā lietā, tad viņam arī neesot nekas ko teikt. Viņš taču nevarot aizliegt paglabāt brālīti tā, kā viņa pati to vēloties.
Tikai tad, kad arī vairākas strādnieku sievas Ozei sacīja, ka viņas bez direktora atļaujas nedrīkstēšot piedalīties mazā Matsa apbedīšanā, Oze saprata, ka direktora atļauja tomēr būs vajadzīga.
Kādu brītiņu viņa sēdēja klusi un mierīgi, bet tad žigli piecēlās kājās.
— Kurp tu gribi doties? — māsa Hilma jautāja.
— Tad jau man pašai jāiet parunāt ar direktoru, — meitene atteica.
— Vai tad tu domā, ka viņš ņems vērā, ko tu viņam teiksi? — sievas iesaucās.
— Man šķiet, es daru pareizi, dodamās pie paša direktora, — Oze sacīja. — Viņš acīm redzot nemaz nezina, kas mans brālītis Matss tāds bijis.
Un mazā zosu gane Oze drīz vien bija gatava un devās ceļā pie direktora. Laikam gan nemaz nebūs vajadzīgs aizrādīt, cik nedzirdēts likās šāds notikums, kad tāds bērns kā Oze uzdrošinājās doties pie paša varenākā vīra visā Malmbergā, lai mēģinātu viņu pierunāt atteikties no savas gribas. Tādēļ arī māsa Hilma un vēl citas raktuvju strādnieku sievas gāja meitenei iepakaļ, paraudzīties, vai viņai tiešām būs tik liela drosme doties pie direktora.