Meitene gāja pa pašu ceļa vidu, un ļaudis jutās spiesti apstāties un viņā palūkoties. Viņa gāja tik nopietni un svinīgi kā jauna meitene, kas iet uz baznīcu savā iesvētāmā dienā. Ap galvu viņai bija melns zīda lakats, ko tā bija mantojusi no mātes, vienā rokā kabatas drāniņa, otrā — groziņš ar Matsa darinātām rotaļlietiņām.
Kad bērni, kas ceļmalā rotaļājās, viņu ieraudzīja, tie pieskrēja klāt un sauca:
— Kurp tu ej, Oze? Kurp tu ej?
Meitene neatbildēja, jo likās viņus pat nedzirdam. Viņa devās tikai uz priekšu. Sievas atbīdīja bērnus nost un teica:
— Laidiet viņu! Viņa iet pie direktora lūgt atļauju, lai sarīkotu skaistas bēres savam brālim, mazajam Matsam.
Ozes drosmes pārsteigti, bērni barā sekoja meitenei. Arī viņi bija ziņkārīgi redzēt, kā tai veiksies.
Tas notika ap pulksten sešiem, kad darbs raktuvēs beidzās. Pēc brītiņa Ozei pretī nāca vairāki simti strādnieku. Lieliem soļiem, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņi parasti pēc darba beigām steidzās uz mājām. Tagad, ieraudzījuši Ozi, viņi saprata, ka noticis kassevišķs, un iztaujāja meiteni. Tā neatbildēja, bet bērni, skaļi klaigādami, pastāstīja, uz kurieni dodas Oze. Tad strādnieki atzina, ka meitene rīkojas droši, un gāja tai līdzi, gribēdami zināt, vai viņai laimēsies.
Oze devās uz kantori, kur parasti šajā laikā mēdza sēdēt direktors. Kad viņa iegāja priekšnamā, durvis atvērās un direktors stāvēja viņas priekšā. Cepure tam bija galvā un spieķis rokā, jo viņš gribēja doties uz savu dzīvokli, lai ieturētu pusdienas.
— Ko tu man gribi teikt? — direktors jautāja, ieraudzījis meiteni ar melno zīda lakatu ap galvu un kabatas drāniņu rokā tik svinīgi nākam iekšā.
— Es vēlētos runāt ar pašu direktoru, — Oze atbildēja.
— Ak tā, nu tad nāc vien iekšā! — direktors aicināja un iegāja atpakaļ kantorī.
Tā kā viņš bija pārliecināts, ka mazā meitene viņu ilgi neaizturēs, tad durvis aiz sevis nepievēra. Tā nu notika, ka visi tie, kas bija Ozei sekojuši, tagad stāvēja turpat priekšnamā un kāpnēs un varēja skaidri dzirdēt, ko kantorī runāja.
Kad Oze bija iegājusi kantorī, viņa izslējās taisni, atbīdīja lakatu mazliet atpakaļ un pacēla uz direktoru savas apaļās bērna acis, kuru skatiens iespiedās līdz pašiem sirds dziļumiem.
— Mazais Matss tagad miris, — viņa iesāka, un viņas balss iedrebējās, tā ka mirkli bija jāapklust. Direktors nu zināja, kas stāv viņa priekšā.
— Ak tad tu esi tā mazā meitene, kas grib sarīkot tik lielas bēres, — viņš labsirdīgi teica. — Tā, bērns, nevajag darīt! Tas tev izmaksās par daudz dārgi. Ja būtu agrāk to zinājis, es tevi no šīm domām atrunātu.
Mazās sejiņa noraustījās, un direktoram likās, ka meitenīte sāks raudāt, bet viņa savaldījās un teica:
— Vai es drīkstētu direktora kungam kaut ko pastāstīt par mazo Matsu?
— Esmu jau dzirdējis šo stāstu, — atteica direktors savā parasti klusā un laipnā balsī. — Man tevis no sirds žēl, bet es gribu tikai tavu labumu.
Tad mazā zosu gane Oze vēl vairāk saslējās un iesāka gaišā, skaidrā balsī:
— No devītā gada mazajam Matsam nebija ne tēva, ne mātes, un viņam kā pieaugušam cilvēkam bija jāgādā pašam par sevi. Tomēr nekad viņš nav lūdzis ne šķīvi zupas, ko nebūtu gribējis samaksāt. Viņš aizvien teica: «Vīrietis nedrīkst lūgt dāvanas, tas neklājas.» Lai kaut ko nopelnītu, Matss staigāja apkārt, pirkdams olas un sviestu no lauciniekiem un vēlāk citā vietā atkal pārdodams, un bija tikpat kārtīgs savās lietās kā vecs tirgotājs. Viņš neiztērēja nevienu grasi, ne arī noslēpa, bet visu atdeva man. Vasarā, zosis ganīdams, viņš aizvien ņēma uz lauka līdzi kādu darbu. Skones zemnieki viņam bieži vien uzticēja lielākas naudas summas kad tas gāja no mājas uz mājām, jo zināja, ka uz Matsu var paļauties. Tādēļ nav pareizi, ja saka, ka Matss bijis tikai bērns; nav daudz pieaugušo, kas…
Direktors skatījās zemē, un ne vaibsts nekustējās viņa sejā, un zosu gane Oze apklusa, jo viņai likās, ka tās vārdi neatstāj nekāda iespaida. Mājās, būdiņā, viņai bija tik daudz ko stāstīt par mazo Matsu, bet tagad tas viss šķita tik nenozīmīgs. Kā gan lai pierāda direktoram, ka Matss tiešām pelnījis, lai viņu pavada tikpat svinīgi kā pieaugušu cilvēku?
— Un, tā kā pati gribēju visu samaksāt, es cerēju… — viņa iesāka, bet tad atkal apklusa.
— Te direktors pacēla galvu un ieskatījās meitenei acīs. Viņš to mēroja un novērtēja ar skatienu, kā to bija paradis darīt ar saviem daudzajiem apakšniekiem. Un, meiteni vērodams, viņš pats sevī nodomāja: «Šis bērns ir pazaudējis dzimteni, vecākus, māsas un brāļus, bet viņa drosme vēl nav lauzta, no viņa kādreiz iznāks krietns cilvēks. Es nedrīkstu viņas nastu padarīt smagāku; tas varētu būt salmiņš, kas to salauztu.» Viņš saprata, cik daudz spēka meitenei vajadzēja, lai nāktu pie viņa runāt par tās mazo brālīti. Šo brālīti laikam viņa bija mīlējusi vairāk par visu pasaulē. Nē, tādai mīlestībai nevar nekā atteikt.
— Dari, kā vēlies, mīļais bērns! — direktors noteica.
XLV PIE LAPIEM
Bēres bija nosvinētas. Zosu ganes Ozes viesi izklīduši, un viņa viena pati sēdēja sava tēva būdiņā. Durvis Oze bija aizbultējusi, lai netraucēta varētu pakavēties atmiņās par brālīti. Viņa atcerējās it visu, ko vien mazais Matss bija teicis un darījis; bija tik daudz ko atcerēties, ka viņa nosēdēja visu vakaru un beidzot gluži piemirsa doties pie miera. Līdz vēlai naktij viņa tā kavējās, domās nogrimusi. Jo vairāk viņa domāja par brālīti, jo skaidrāk izjuta, cik grūti būs bez viņa dzīvot, un beidzot nolika galvu uz galda malas un sāka rūgti raudāt. «Ko gan lai iesāku bez mazā Matsa?» viņa elsoja.