Bija jau dziļa nakts, un diena bija bijusi smaga, tāpēc nav jābrīnās, ka meitenīti pārņēma miegs. Tāpat nav jābrīnās, ka viņa sapņoja par to, par ko bija domājusi. Viņai likās, ka pats mazais Matss ienāk pa durvīm un saka: Oze, tev jāceļas un jāiet meklēt mūsu tēvs! Un viņai šķita, ka tā atbild:
— Bet kā lai zinu, kur viņu meklēt?
— Par to nebēdā! — mazais Matss atbildēja savā parastajā jautrajā balsī. — Es atsūtīšu kādu, kas tev var palīdzēt.
Zosu ganei tā sapņojot, kāds klauvēja pie durvīm. Tā bija īstenība, tas nebija sapnis. Bet Oze vēl atradās pusmiegā un nevarēja izšķirt īstenību no sapņa, viņa piecēlās un gāja uz durvīm. Iedama viņa domāja:
«Tagad droši vien nāk palīgs, ko mazais Matss man solīja atsūtīt.» Ja klauvētājs būtu māsa Hilma vai kāds cits īsts cilvēks, kas stāvētu uz sliekšņa, kad Oze atvēra durvis, tad meitene tūliņ saprastu, ka sapnis beidzies.
Bet klauvētājs bija kāds mazs radījums, tikko sprīdi garš. Lai gan bija nakts, tomēr gaišs kā dienā, un Oze tūdaļ pazina to pašu mazo zēniņu, kuru bija jau dažas reizes sastapusi ceļā kopā ar brālīti. Tad viņa bija baidījusies, bet tagad meitenei vēl joprojām likās, ka redz sapni, un viņa domāja:
«Man jau tā likās, ka Matss atsūtīs tieši šo, lai tas man palīdzētu atrast tēvu.» Un viņai bija taisnība, jo mazais zēniņš tieši tādēļ bija nācis šurp. Redzēdams, ka meitene no viņa nebaidās, viņš īsos vārdos izstāstīja, kur atrodas tēvs un kas viņai jādara, lai nokļūtu pie tā. Kamēr zēniņš runāja, zosu gane Oze aizvien vairāk attapās, un, kad tas beidza, viņa bija pilnīgi nomodā. Nu viņu pārņēma tādas bailes no mazā rūķīša, ka ne vārda nevarēja izdabūt pār lūpām, pat ne vienkāršu paldies. Viņa atkāpās atpakaļ istabā, steigšus aizsita durvis, lai gan redzēja, ka mazā zēniņa sejā iezogas dziļas skumjas. Aiz bailēm drebēdama, Oze palīda zem segas un pārvilka to sev pār galvu.
Tomēr par spīti visām bailēm viņa juta, cik labi mazais zēniņš domājis, un nākamajā dienā steidzās darīt tā, kā viņš tai bija mācījis.
* * *
Vairākas jūdzes uz ziemeļiem no Malmbergas mazā Luosajauras ezera kreisajā krastā redzama neliela lapu nometne. Ezera dienvidu krastā paceļas lielais Kirunavaras kalns, kas, pēc nostāstiem, sastāvot gandrīz vai no tīras dzelzs rūdas. Uz ziemeļaustrumiem atrodas kāds cits, ne mazāk ar dzelzs rūdu bagāts kalns, ko sauc par Luosavaru. No Jellivares uz šiem kalniem patlaban ierīkoja dzelzceļu, un Kirunavaras piekājē jau cēla staciju, viesnīcu un inženieru māju, kā arī dzīvokļus visiem, kas ieradīsies, kad sāksies darbi raktuvēs. Tā šeit pamazām radās neliels, glīts ciems, tik augstu ziemeļos, kur pat mazie, kroplie bērziņi raisa savus pumpurus tikai pēc Jāņiem.
Ezera rietumu krastā zeme bija brīva, un šeit, kā jau minēts, mājoja dažas lapu ģimenes, kas uz ātru roku bija uzcēlušas savas vienkāršās teltis.
Lapi bija ieradušies šeit pirms dažiem mēnešiem. Viņiem nevajadzēja daudz laika, lai savestu kārtībā savus mājokļus. Lai rastu sev labu vietu, kur uzcelt dzīvokli, viņiem nebija ne jāspridzina klintis, ne jāmūrē pamati. Viņi vispirms izraudzīja labu, sausu vietu turpat netālu no ezera, tad nocirta kārklu krūmus, nolīdzināja dažus uzkalniņus, un — apbūves laukums bija gatavs! Viņi arī nerūpējās par daždažādiem būvmateriāliem, kā cilvēki parasti mēdz darīt. Viņiem nevajadzēja daudz dienu klaudzināt un sist, līdz pacēlās dzīvojamās ēkas sienas; viņiem arī nebija jārūpējas par jumtu un nebija jālauza galva par to, kā apšūt ar dēļiem dzīvokļa iekštelpas, kā ielikt logus un durvis un piestiprināt atslēgas un aizšaujamos. Lapi gluži vienkārši iedzina zemē stipru mietu un pie šā mieta piestiprināja savas telts jumtu, un tad jau viņu mājoklis bija gandrīz vai gatavs. Arī dzīvokļa iekārtošana neprasīja nekādu lielu pūļu. Galvenais bija novietot zemē dažus priežu zarus, tiem pāri izklāt ādas un uz dzelzs pakara, ko viņi piestiprināja turpat pie telts galvenā mieta, uzkārt lielu katlu, kur parasti mēdza vārīt brieža gaļu.
Tie vīri, kas uz ezera austrumu krasta cēla sev mājokļus un strādāja un steidzās, cik jaudas, lai mājas kļūtu gatavas vēl pirms bargās ziemas iestāšanās, nevarēja vien nobrīnīties par šiem lapiem, kas te augšā tālajos ziemeļos klīst jau daudzus gadsimtus, nemaz nedomādami, ka pret aukstumu un salu, pret vēju un vētru varētu būt vēl cits patvērums nekā plānas telts sienas. Un lapi savukārt nevarēja vien nobrīnīties par atnācējiem, kas tik sūri un grūti pūlējās, celdami sev mājokļus, ja dzīves iztikai pietika ar telti un dažiem briežiem.
Kādā jūlija pēcpusdienā lietus gāza kā ar spaiņiem, un lapi kas parasti vasarā nemēdz dzīvot zem pajumtes, šoreiz bija salasījušies ap uguni kādā no teltīm un dzēra kafiju.
Kamēr viņi sarunādamies tukšoja savas tases, no Kirunas puses tuvojās laiva un piestāja netālu no nometnes. Kāds strādnieks un gadu trīspadsmit četrpadsmit veca meitene izkāpa malā. Suņi sāka nikni riet, un viens laps izbāza galvu no telts, lai paraudzītos, kas notiek laukā. Pazinis strādnieku, viņš kļuva ļoti priecīgs. Tas bija lapu draugs, sirsnīgs un vaļsirdīgs cilvēks, kas prata lapu valodu. Laps tūliņ aicināja viņu savā teltī:
— Tu nāc kā saukts, Sederberg, — viņš teica. — Kafijas katls karājas virs uguns. Tādā lietus laikā nekā cita nevar iesākt. Nāc tikai iekšā un pastāsti, kas jauns pasaulē!
Strādnieks paklausīja un ielīda lapa teltī. Mazā telts jau bija kā bāztin piebāzta cilvēkiem, un ar lielām pūlēm smejoties un jokojot viņi atbrīvoja atnācējam un meitenei kādu vietiņu. Strādnieks sāka tūliņ ar lapiem sarunāties viņu valodā. Meitene, kas nekā nesaprata, klusēja un ziņkārīgi vēroja kafijas katlu, dūmus, lapus un viņu sievas, bērnus un suņus, audeklu sienas un ādas paklājus, kafijas tases, vīriešu pīpes, izrakstītos apģērbus un izgriezumiem rotātos rīkus. Viss tas viņai bija gluži jauns.