Piepeši meitene nolaida acis, jo ievēroja, ka visi raugās uz viņu. Sederbergs laikam bija stāstījis par viņu, jo visi, vīri un sievas, izņēma no mutes savus īsos kaļķīšus un lūkojās uz meiteni. Laps, kas sēdēja viņai blakus, draudzīgi tai papliķēja pa plecu un zviedru valodā noteica: «Labi, labi.» Kāda lapiete viņai ielēja lielu tasi kafijas, ko tikai ar pūlēm pasniedza meitenei, un kāds mazs zēns, laikam ar meiteni vienos gados, aizlīda starp sēdētājiem pie viņas un nosēdās blakām, nenolaizdams no tās ne acu.
Meitene saprata, ka Sederbergs stāsta par to, kā viņa sarīkojusi brālītim Matsam lielās bēres. Meitenei gan gribējās, kaut tas runātu mazāk par viņu pašu un vairāk par tēvu. Mazais rūķītis viņai bija teicis, ka tās tēvs atrodoties pie lapiem, kas uzcēluši telti uz rietumiem no Luosajauras, un viņa ar kravas vilcienu, jo citi vilcieni vēl negāja, bija nokļuvusi no Jellivares Kirunā. Visi, kā inženieri, tā strādnieki, bija izturējušies pret meiteni ļoti laipni, un kāds Kirunas inženieris viņai par pavadoni bija atsūtījis Sederbergu, kas prata lapu valodu, lai tas viņas vietā apvaicātos par tēvu. Viņa bija cerējusi šo lapu vidū tūliņ ieraudzīt tēvu. Bet visas tās te bija tikai lapu sejas, viņas tēva nebija starp tiem!
Jo ilgāk Sederbergs runāja ar lapiem, jo nopietnāki tie kļuva. Viņi šūpoja galvas un sita sev pa pieri, it kā runātu par kādu, kas nav gluži pie pilna prāta. Tas Ozi ļoti uztrauca, viņa vairs nevarēja mierīgi gaidīt un jautāja Sederbergam, ko lapi zinot par viņas tēvu.
— Viņi stāsta, ka tas aizgājis uz zveju. Viņi nezina, vai šovakar viņš būs atpakaļ, bet, tiklīdz laiks kļūšot labāks, kāds no viņiem iešot tavu tēvu uzmeklēt.
Un Sederbergs atkal pievērsās lapiem un turpināja ar viņiem dedzīgi sarunāties. Šķita, viņš nevēlējās, ka Oze to izprašņā.
Nākamajā dienā laiks bija jauks. Pats cienīgākais laps Ola Serka bija apsolījies iet uzmeklēt Jonu Asarsonu, bet viņš nesteidzās. Notupies telts priekšā, laps lēnā garā pārdomāja, kā lai paziņo šim tēvam, kas bija tāds savādnieks un bēga no bērniem, un teicās, ka, bērnus ieraugot, tam uzmācoties drūmas domas, kā lai viņam pasaka, ka ieradusies viņa meitene.
Kamēr Ola pārdomāja, zosu gane Oze un Aslaks, jaunais lapu zēns, kas vakar viņā tik ziņkārīgi bija noraudzījies, sāka sarunāties savā starpā. Aslaks bija apmeklējis skolu un prata zviedru valodu. Viņš stāstīja Ozei par savas tautas dzīvi un apgalvoja viņai, ka lapiem klājoties labāk par visiem citiem cilvēkiem. Oze vaļsirdīgi atzinās, ka viņai lapu dzīves veids liekoties briesmīgs.
— Tu nemaz nezini, ko tu runā! — Aslaks dedzīgi atteica. — Paliec te pie mums tikai vienu nedēļu un tu redzēsi, ka mēs esam pati laimīgākā tauta visā pasaulē.
— Ja es paliktu tikai nedēļu teltī, tad droši vien noslāptu jūsu dūmos, — Oze atbildēja.
— Nesaki vis tā, — Aslaks atbildēja. — Tu mūs nemaz nepazīsti. Es tev pastāstīšu par kādu notikumu; tu redzēsi: jo ilgāk paliek mūsu vidū, jo vairāk iemīļo mūsu dzīves veidu.
Un Aslaks stāstīja:
— Tas notika tajā laikā, kad kāda slimība, ko sauca par melno nāvi, plosījās visā Zviedrijā. Nezinu, vai tā izplatījās līdz pašai Lapzemes iekšienei, bet Jemtlandē nodarīja tik briesmīgu postu, ka no visiem lapiem, kas apdzīvoja turienes mežus un kalnus, visi nomira, izņemot kādu piecpadsmit gadu vecu zēnu, bet no zviedriem, kas dzīvoja ielejās, bija palikusi tikai kāda meitene apmēram tai pašā vecumā.
Gandrīz visu ziemu zēns un meitene bija katrs uz savu roku staigājuši pa izmirušo zemi, meklēdami cilvēkus, līdz beidzot uz pavasara pusi abi satikās. Jaunā zviedru meitene lūdza lapu zēnu pavadīt viņu uz dienvidiem, kur tā cerēja sastapt kādu savas cilts cilvēku. Viņa negribot palikt Jemtlandē, kur atrodas vienīgi tukšas mājas.
«Es tevi aizvedīšu, kurp vien vēlies,» zēns atbildēja, «bet ne agrāk, iekams iestājas ziema. Tagad ir pavasaris, mani brieži dodas uz rietumiem kalnos, un tu zini, ka mums, lapiem, jāseko briežiem turp, kur tie mūs ved.»
Zviedru meitene bija bagātu vecāku bērns, paradusi dzīvot namā, gulēt gultā un ēst pie galda. Līdz šim viņa vienmēr bija nicinājusi nabadzīgos kalnu iedzīvotājus, un viņai likās, ka tie cilvēki, kas guļ zem klajas debess, ir ļoti nelaimīgi. Bet viņai bija bail doties atpakaļ izmirušajā ciematā.
«Atļauj man pavadīt tevi kalnos,» viņa teica jauneklim, «jo tad man vismaz nebūs jāpaliek vienai!»
Zēns labprāt ņēma viņu sev līdzi, un tā meitenei vajadzēja sekot briežiem kalnos. Briežu bars ilgojās pēc labajām kalnu ganībām un katru dienu nogāja lielu gabalu. Nebija pat laika uzcelt telti; īsajos brīžos, kad brieži apstājās paganīties, bija jāatguļas tāpat uz sniega, lai mazliet nosnaustos. Kustoņi juta, ka dienvidu vējš cilā viņu kažoku spalvu, un sajuta arī, ka pēc nedaudzām dienām tas nopūtis sniegu no kalnu nogāzēm. Zēnam un meitenei vajadzēja steigties tiem pakaļ pa kūstošo sniegu un čagano ledu, līdz beidzot viņi nonāca augstu kalnos, kur izzuda skuju koki un sākās kropli, sīki bērziņi. Te viņi dažas nedēļas atpūtās, kamēr sniegs no kalnu virsotnēm bija nokusis. Tad viņi devās augšā. Meitene bieži sūrojās, ka esot ļoti nogurusi un gribot doties atpakaļ ielejā, bet tomēr sekoja briežiem un lapu jauneklim, jo baidījās palikt viena. Kad viņi bija nonākuši augstienē, zēns uzcēla meitenei nelielu telti uz kāda skaista, zaļa laukuma mazā kalnu nogāzē pie strautiņa. Vakaros viņš ar cilpas palīdzību ķēra briežu mātes, izslauca tās un pienu deva meitenei nodzerties. Viņš pienesa tai kaltētu briežu gaļu un briežu sieru, ko tā piederīgie pagājušajā vasarā te augšā bija paslēpuši. Taču jaunā meitene žēlojās par visu un ne ar ko nebija apmierināta. Viņa nespēja pierast sagumusi sēdēt teltī un gulēt zemē, kur virs zariem bija pārklāta tikai briežāda.