Bet kalniešu jauneklis tikai smējās un bija aizvien labs un laipns pret viņu.
Pamazām viņa sāka zēnam palīdzēt slaukt briežus, kurināt uguni zem katla, atnest ūdeni un siet sieru. Tagad viņiem abiem sākās skaistas dienas. Laiks bija silts, un ēdiena netrūka. Viņi kopīgi izlika putniem cilpas, zvejoja strautā foreles un lasīja purvos lācenes.
Vasara tuvojās beigām, un viņi kopā ar ziemeļbriežiem nokāpa līdz tai vietai, kur bija robeža starp skuju kokiem un lapu mežiem, un apmetās te kādas dienas. Pienāca laiks kaut briežus, un viņiem abiem darba bija pilnas rokas, bet tas bija patīkams laiks, jo tagad pārtiku sagādāt viņi varēja vēl vieglāk nekā vasarā. Kad sāka snigt sniegs un ezers pārklājās ar ledu, jauneklis ar meiteni devās uz austrumiem un iegāja biezā skuju koku mežā. Uzcēluši telti, viņi uzsāka ziemas darbus. Zēns mācīja meitenei vīt pavedienus no briežu dzīslām un no ādām izgatavot apģērbus un apavus, kā arī taisīt ķemmes un dažādus rīkus no briežu ragiem; viņš iemācīja tai arī slēpot un braukt ar ziemeļbriežiem. Kad tumšais ziemas laiks tiem jau bija aiz muguras un saule sāka sildīt gandrīz visu dienu, zēns teica meitenei, ka tagad gribot viņu pavadīt uz dienvidiem, lai viņa beidzot satiktu savas cilts ļaudis. Bet meitene viņu uzlūkoja izbrīnījusies:
«Kādēļ tu gribi mani sūtīt projām?» viņa jautāja. «Vai tu ilgojies būt viens ar saviem ziemeļbriežiem?»
«Man liekas, ka tu pati ilgojies tikt projām no šejienes,» jauneklis atbildēja.
«Esmu jau veselu gadu dzīvojusi kā lapiete,» meitene atteica. «Tagad vairs nevaru atgriezties pie savas cilts, jo esmu ieradusi brīvi klejot pa kalniem un mežiem un nevarēšu dzīvot šaurajās mājās. Nedzen mani prom,ļauj man palikt šeit! Jūsu dzīves veids ir labāks par mūsējo.»
Meitene visu mūžu palika pie zēna, un nekad viņu nemocīja ilgas pēc dzīves ielejā. Ja tu paliktu šeit augšā tikai vienu mēnesi, tad arī tu nemaz vairs nespētu no mums šķirties.
Aslaks apklusa. Viņa tēvs Ola Serka izņēma pīpi no mutes un piecēlās. Vecais Ola saprata zviedriski labāk, nekā to izrādīja, un bija noģidis dēla domas. Klausoties dēla stāstā, viņam piepeši ienāca prātā, kā paziņot Jonam Asarsonam par tā meitas ierašanos.
Ola Serka nokāpa lejā līdz ezeram un tad gāja pa krastmalu, kamēr sastapa vīru, kas sēdēja uz akmens un turēja rokā makšķeri. Zvejnieks bija salīcis un tā mati nosirmojuši. Viņa acu skatiens bija gurds, un visā viņa būtnē bija kaut kas nespēcīgs un nevarīgs. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas pārāk pūlējies pacelt smagu nastu vai arī atrisināt pārlieku smagu uzdevumu, un tāpēc šķita pavisam sabrucis un zaudējis ticību.
— Šodien laikam laba zveja, Jon, ja tā sēdi visu nakti? — laps uzrunāja makšķernieku savā valodā.
Jons Asarsons nodrebēja un pacēla galvu. Zālē nebija nevienas zivs, un viņa makšķerei trūka ēsmas. Viņš steigšus izvilka makšķeri no ūdens, uzlika jaunu tārpu un iesvieda atkal ezerā. Laps nosēdās viņam blakus zālē.
— Es gribēju tev prasīt padomu, — Ola iesāka. — Tu zini, ka man bija meitene, kas pagājušajā gadā nomira, un tagad mēs stipri sajūtam viņas trūkumu.
— Es zinu, — makšķernieks to strupi pārtrauca, un it kā ēna iegūlās viņa sejā, jo nespēja ciest, ja pieminēja mirušus bērnus. Viņš pavisam skaidri runāja lapu valodu.
Bet tas jau neko nelīdz, ja visu mūžu sērojas — laps turpināja. — Nē, tas neko nelīdz. Tādēļ esmu nodomājis pieņemt kādu citu bērnu viņas vietā. Ko tu par to saki?
— Tas atkarīgs no tā, kāda ir šī meitene, Ola.
— Es tev pastāstīšu, Jon, ko par šo meiteni zinu, — Ola teica. Un viņš stāstīja zvejniekam, ka šajā vasarā divi bērni, kāds zēns un kāda meitene, atnākuši uz Malmbergu meklēt savu tēvu. Kad nu viņi izdzirduši, ka tēvs aizgājis, tad nolēmuši gaidīt to atgriežamies. Bet, kamēr bērni uzturējušies Malmbergā, klinti spridzinot, zēnu nositis akmens, un tad meitene sarīkojusi viņam tik lielas bēres kā pieaugušam cilvēkam. Ola skaisti aprakstīja, kā mazā piespiedusi visus viņai palīdzēt un kā tai pat bijis tik daudz drosmes runāt ar pašu direktoru.
— Vai tā ir tā meitene, kuru tu gribi pieņemt par savu, Ola? — zvejnieks jautāja.
— Jā, — laps atteica. — Kad dzirdējām viņas dzīves stāstu, mēs visi raudājām, un es domāju, ka tik laba māsa būs arī laba meita saviem vecākiem.
Jons Asarsons nekā neatbildēja. Pēc laba brīža viņš ievaicājās, lai ar vienaldzību neapvainotu savu draugu Olu Serku:
— Viņa taču laikam ir no tavas cilts?
— Nē, viņa nav no mūsu cilts, — Ola atbildēja.
— Tad laikam būs kāda ienācēja meita, kas pieradusi pie dzīves te ziemeļos?
— Nē, viņa dzimusi ļoti tālu, dienvidos, — laps atbildēja un izlikās, it kā šī piezīme nebūtu svarīga.
Piepeši zvejnieks kļuva uzmanīgs.
— Tādā gadījumā gan nebūtu ieteicams viņu pieņemt. Meitene ziemā nevarēs pierast pie dzīves teltī, ja ir citādi audzināta.
— Bet pie mums viņa atradīs labus vecākus, brāļus un māsas, — Ola ietiepīgi atteica. — Ir ļaunāk būt vienam un atstātam nekā ciest aukstumu.
Tagad zvejnieks iekaisa. Likās, it kā doma, ka zviedru vecāku bērns dzīvo pie lapiem, viņam ir nepanesama.
— Vai tu neteici, ka meitenes tēvs esot Malmbergā?
— Viņš ir pagalam, — laps īsi atteica.
— Vai tu to labi zini, Ola?
— Kas tur vēl ko jautāt? — laps nicinoši atteica. — Vai tad abi bērni būtu spiesti klejot pa visu zemi, ja viņu tēvs vēl dzīvotu? Vai maz domājams, ka diviem maziem bērniem jāgādā pašiem par sevi, ja viņu tēvs vēl būtu dzīvs? Vai tad meitenei vajadzētu pašai iet pie direktora, ja viņas tēvs nebūtu miris? Vai tad tu domā, ka viņa tagad kaut mirkli būtu viena un atstāta, tagad, kad viss novads runā par viņas drosmi un labo sirdi? Meitene pati gan vēl cer, ka tās tēvs ir dzīvs, bet es tam nespēju ticēt, viņš ir pagalam, citādi nemaz nevar būt.