Vīrs pacēla savas gurdās acis uz lapu:
— Kā viņu sauc, Ola? — viņš jautāja.
Laps mazliet padomāja. — Es vairs lāgā neatceros, bet pavaicāšu viņai pašai.
— Tu viņai pavaicāsi? Vai tad viņa jau ir šeit?
— Jā, viņa atrodas tur teltī.
— Kā, Ola? Tu esi viņu paņēmis, nemaz nejautādams, ko par to teiktu viņas tēvs!
— Kas man daļas gar viņas tēvu? Ja viņš nav miris, tad acīm redzot neliekas par bērnu ne zinis, viņš tikai var priecāties, ja kāds cits pieņem tā meiteni.
Piepeši zvejnieks nosvieda makšķeri un piecēlās. Likās, ka viņā atmodusies jauna dzīvība.
— Varbūt viņas tēvs nemaz nav tāds kā, citi cilvēki, laps turpināja. — Varbūt viņš ir viens no tiem, kurus nomāc drūmas domas, tāpēc nevar ilgāku laiku izturēt nevienā darbā. Saki pats, — kāds gan labums bērnam no šāda tēva?
Kamēr Ola tā runāja, zvejnieks piecēlās un ātri devās projām gar krastmalu.
— Kurp tu iesi? — jautāja laps.
— Es gribu apskatīt tavu audžumeitu, Ola.
— Tas ir labi, — Ola piebalsoja. — Nāc vien apskaties, tu pats piekritīsi, ka man būs krietna audžumeita.
Zviedrs soļoja arvien straujāk, un vecais laps tikko spēja viņam sekot. Kad viņi kādu gabalu bija gājuši, Ola teica savam ceļabiedram:
— Man nupat ienāca prātā, kā meiteni sauc. Viņas, vārds ir Oze Jona meita.
Zviedrs gandrīz metās skriet, un vecais Ola jutās tik laimīgs, ka labprāt būtu sācis skaļi gavilēt. Kad viņi jau varēja saredzēt teltis, Ola vēl ieteicās:
— Viņa gan te ieradusies, lai uzmeklētu savu tēvu, nevis lai kļūtu mana audžumeita. Bet, ja nu viņa nevar pazudušo tēvu atrast, tad es viņu labprāt uzņemu savā teltī.
Taču otrs nemaz neklausījās viņa vārdos, bet steidzās arvien ātrāk uz priekšu.
«Es jau nojautu, ka viņam būs bail, kad teikšu, ka gribu pieņemt viņa meitu par savu,» Ola pats sevī nopriecājās.
Kad Kirunas laivinieks, kas Ozi bija atvedis šurp uz lapu nometni, vēlāk brauca atpakaļ, viņa laivā sēdēja divi cilvēki. Viņi abi tik cieši turēja viens otra roku, ka likās, tie nekad vairs negrib šķirties. Tas bija Jons Asarsons ar savu meitu Ozi. Abi izskatījās gluži citādi, nekā pirms dažām stundām. Jons Asarsons vairs nelikās tik noguris un salīcis, un viņa acis mirdzēja gaiši un laipni, it kā būtu saņēmis atbildi uz to, kas viņu tik ilgi bija nomācis; bet mazā zosu gane Oze vairs neraudzījās apkārt ar nopietnu, pieauguša cilvēka skatienu, kā to parasti mēdza darīt. Tagad viņai bija kāds, uz kuru varēja balstīties un paļauties, un meitenei likās, ka tā nu atkal varēs kļūt par bezrūpīgu bērnu.
XLVI UZ DIENVIDIEM! UZ DIENVIDIEM!
PIRMĀ CEĻOJUMA DIENA
Sestdien, 1. oktobrī
Nilss sēdēja uz baltā zostēviņa muguras un ceļoja augstu aiz mākoņiem. Trīsdesmit un viena meža zoss pareizā kāsī strauji laidās uz dienvidiem. Spalvās šņāca vējš, spārni spēcīgām vēdām pātagoja gaisu un sacēla tādu šalkoņu, ka nevarēja sadzirdēt savu paša balsi. Akka no Čebnekajses lidoja priekšgalā, aiz viņas pa labi — Iksi un Kaksi, Kolme un Nelji, Viizi un Kuuzi, baltais zostēviņš un Daiļdūnīte. Sešas jaunās zosis, kas pagājušajā vasarā pienāca baram klāt, tagad bija aizlaidušās projām, lai lidotu patstāvīgi. Viņu vietā vecās zosis veda sev līdzi divdesmit un divus zoslēnus, kas šovasar bija izauguši Lapzemes ielejā. Vienpadsmit mazuļi laidās pa labi, vienpadsmit — pa kreisi un pūlējās, cik vien varēja, ieturēt tikpat vienādus atstatumus kā vecās zosis.
Sākumā nabaga zoslēniem, kas nekad vēl nebija piedalījušies tālā ceļojumā, ļoti grūti nācās sekot vecajām zosīm.
— Akka no Čebnekajses, Akka no Čebnekajses! — tie sauca izmisušā balsī.
— Kas ir? — barvede jautāja.
— Mūsu spārni piekusuši! — kliedza zoslēni.
— Jo tālāk laidīsieties, jo labāk veiksies, — atteica vecā zoss; un viņa nelaidās vis lēnāk, bet tikpat ātri kā iepriekš devās tālāk. Un likās, ka viņai taisnība. Kad jaunās zosis bija laidušās vairākas stundas no vietas, viņas vairs nemaz nežēlojās par nogurumu. Bet tagad nāca citas bēdas. Savā ielejā tās bija ganījušās cauru dienu, un nu tām gribējās ēst.
— Akka! Akka! Akka no Čebnekajses! — zoslēni sauca žēlā balsī.
— Kas ir? — atvaicāja barvede.
— Mēs esam tik izsalkuši, ka nespējam vairs laisties tālāk! — tie kliedza.
— Meža zosīm jāmācās pārtikt no gaisa un dzert vēju, — barvede atbildēja. Viņa neapstājās, bet tikpat ātri devās uz priekšu.
Un tiešām, gandrīz vai likās, ka zoslēni iemācījušies pārtikt no gaisa un vēja, jo tie drīz vien vairs nežēlojās par izsalkumu. Zosu bars vēl arvien lidoja virs kalniem, un vecās zosis skaļi nosauca visas kalnu virsotnes, kurām tās laidās pāri, lai jaunie ielāgotu nosaukumus. Bet, kad zoslēni kādu laiku cita nekā nedzirdēja kā: «Tas ir Porsotjoko, un, lūk, Sarjektoko un te, lūk, Sulitelma,» — tie kļuva nepacietīgi un sauca gluži bēdīgā balsī:
— Akka, Akka, Akka!
— Kas ir? — Akka jautāja.
— Mēs nevaram vairs neviena nosaukuma paturēt galvā! — jaunie kliedza. — Mēs nevaram vairs neviena nosaukuma paturēt galvā!
— Jo vairāk nosaukumu ieiet galvā, jo vairāk tur rodas vietas, — Akka mierīgi atbildēja un turpināja uzskaitīt savādos nosaukumus.
Arī Nilss Holgersons domāja, ka tiešām pienācis beidzamais laiks doties uz dienvidiem, jo bija sasnidzis daudz sniega. Cik tālu vien acs varēja pārredzēt, visa zeme zaigoja gluži balta. Arī laiks beidzamajās dienās tur kalnu ielejā bija kļuvis nelāgs. Pastāvīgi mijās lietus, vētra un migla, un, kad uz brīdi debess noskaidrojās, tad tūliņ sāka salt. Ogas un sēnes, no kurām Nilss vasarā pārtika, bija sasalušas vai sabojājušās, tā ka beidzot bija jāpārtiek no svaigām zivīm, un tās viņam nemaz negaršoja. Dienas kļuva aizvien īsākas, un garie vakari ar vēli austošiem rītiem zēnam likās ļoti garlaicīgi, jo viņš nevarēja pierast gulēt visu laiku, kamēr nebija saules.