Bet Akka nemaz neizskatījās apvainota, viņa apmierināja zēnu un teica:
— Tad jau būtu pavisam ļauni, ja kāds, kas tik vecs kā es, nezinātu izkļūt no vēl lielākām grūtībām kā šīs te. Ja jūs, pūču tēv un māt, kas spējat būt visu nakti nomodā, varat aiznest no manas puses dažas ziņas, tad, domāju, viss atkal būs labi.
Abas pūces bija ar mieru izpildīt šos uzdevumus, un Akka uzdeva pūču tēvam uzmeklēt aizceļojušās melnās žurkas un skubināt tās, lai pēc iespējas ātri griežas atpakaļ; bet pūču māti tā aizsūtīja pie torņa pūces, kas. dzīvo Lundas baznīcas tornī, ar tik noslēpumainu uzdevumu, ka Akka pūču mātei to drīkstēja paziņot, tikai klusītiņām čukstot.
ŽURKU VADĀTĀJS
Bija jau ap pusnakti, kad pēc ilgas meklēšanas pelēkās žurkas beidzot uzgāja kādu vaļēju pagraba lodziņu. Tas gan bija diezgan augstu mūrī, bet žurkas nostājās cita uz citas, un drīz vien drošākā žurka jau sasniedza lodziņu, lai pa to iekļūtu Glimingu pilī, pie kuras mūriem tik daudz viņu priekšteču bija atradušas nāvi.
Brīdi pelēkā žurka sēdēja lodziņā un gaidīja, ka kāds tai uzbruks. Galvenais aizsargu pulks droši vien bija projām, bet viņa domāja, ka mājās palikušās melnās žurkas bez cīņas vis nepadosies. Pukstošu sirdi viņa klausījās vismazākajā troksnītī, bet viss palika kluss. Tad pelēko žurku barvede saņēma dūšu un ielēca aukstajā, tumšajā pagrabā.
Pārējās žurkas cita pēc citas sekoja savai barvedei. Visas izturējās klusi, jo sagaidīja, ka melnās žurkas viņām uzbruks. Tikai tad, kad pagrabā bija saradies tik daudz žurku, ka tām vairs uz grīdas nebija vietas, viņas iedrošinājās doties tālāk.
Kaut gan neviena no viņām vēl nebija pilī bijusi, viņas tomēr it viegli atrada ceļu. Viņas drīz vien uzgāja tās ejas, pa kurām melnās žurkas devās uz augšējiem stāviem. Bet, pirms viņas rāpās augšā pa šaurajām kāpnēm, tās vēl uzmanīgi klausījās. Šī melno žurku izturēšanās viņas vēl vairāk uzbudināja nekā atklāts uzbrukums. Kad beidzot viņas sasniedza pirmo stāvu, tās nemaz negribēja ticēt savai laimei.
Tikko viņas tur iegāja, tām jau iesitās nāsīs labības smarža. Telpa bija pilna ar lieliem labības kūļiem. Bet vēl nebija laiks priecāties par uzvaru. Ar lielāko rūpību viņas vispirms pārmeklēja lielās, tukšās telpas. Vecajā pils virtuvē viņas uzlēca uz plīts, kas aizņēma gandrīz pusi virtuves, un vienā no nākamajām istabām tikko neiekrita kādā akā. Viņas pārmeklēja vismazākos caurumus, bet melnās žurkas nekur neatrada.
Kad pils pirmais stāvs atradās pilnīgi viņu varā, tās tikpat apdomīgi devās uz otro. Atkal tām vajadzēja grūti un bīstami rāpties pa mūriem; katru mirkli viņas ar bailēm gaidīja piepešu uzbrukumu. Un, kaut gan brīnišķīgā graudu smarža vilināja, viņas tomēr, ieturēdamas vislielāko kārtību, piespieda sevi pārmeklēt senlaiku ļaužu istabu ar vareniem pīlāriem un akmens galdu, pavardu un dziļos logu iedobumus, un caurumu grīdā, pa kuru vecos laikos bija lējuši verdošu piķi uz uzbrūkošo ienaidnieku.
Bet melnās žurkas kā bija, tā palika neredzamas. Nu pelēkās meklēja ceļu uz trešo stāvu. Pils lielā svētku zāle bija tikpat auksta un tukša kā pārējās telpas. Beidzot viņas nokļuva pēdējā stāvā, kas sastāvēja tikai no vienas lielas, tukšas telpas. Vienīgā vieta, kas tām neienāca prātā un ko tās nepārmeklēja, bija lielā svēteļu ligzda uz jumta, kur tieši šajā acumirklī pūču māte modināja Akku un pastāstīja tai, ka torņa pūce Flameja esot uzklausījusi viņas lūgumu un sūtot pieprasīto lietu.
Kad pelēkās žurkas tik apzinīgi bija pārmeklējušas visu pili, viņas apmierinājās. Tās saprata, ka melnās žurkas būs pili atstājušas, nemaz nedomādamas pretoties, un ar jautru prātu devās pie labības kaudzēm. Bet, tikko tās bija nobaudījušas pirmos graudus, apakšā pils pagalmā atskanēja mazas svilpītes spalga skaņa. Žurkas pacēla galvas no labības un nekustēdamās klausījās, tad paskrējās dažus soļus uz priekšu, it kā gribēdamas atstāt labības gubas, bet atgriezās atkal atpakaļ un sāka no jauna mieloties.
Atkal spalgi un skaļi atskanēja svilpe. Nu notika kas savāds. Žurka, divas žurkas, jā, pat vesels žurku bars pameta graudus, nolēca no graudu kaudzēm un metās skriešus pa visīsāko ceļu lejā pagrabā, lai dotos no pils ārā. Tomēr vēl daudzas pelēkās žurkas bija palikušas. Tās kavējās pārdomās. Glimingu pils bija ar tādām grūtībām beidzot ieņemta, un viņām negribējās to atstāt. Bet tad tās atkal izdzirda svilpes skaņas, kurām nevarēja nesekot. Vislielākā steigā, pa galvu pa kaklu tās metās prom no labības, skrēja cauri šaurajiem mūra caurumiem un kūleņu kūleņiem vēlās pagalmā cita uz citas.
Pagalma vidū stāvēja mazs zeņķītis un pūta svilpīti. Tam visapkārt bija jau liels bars žurku, kas viņā klausījās kā apburtas, un katru brīdi arvien vēl nāca jaunas klāt. Kad zēns, kaut arī uz īsu brīdi, apklusa, likās, ka žurkas metīsies uz viņu un to vai aprīs, bet, tikko viņš sāka pūst svilpītē, viņas bija atkal tā varā.
Kad zeņķītis ar savu svilpīti bija visas pelēkās žurkas izvilinājis no Glimingu pils, viņš sāka lēni iet no pagalma laukā uz lielceļa; un visas pelēkās žurkas tam sekoja, jo svilpīte viņu ausīs skanēja tik valdzinoši saldi, ka tās nespēja pretoties.
Zeņķītis gāja viņām pa priekšu un veda tās pa ceļu uz Valbīju. Bez apstājas viņš pūta savu svilpīti, kas likās taisīta no kāda zvēra raga, kaut gan šis rags bija tik mazs, ka mūsu laikos vairs nav neviena zvēra, kam tas būtu varējis piederēt. Neviens arī nezināja, kas šo svilpīti pagatavojis. Bet torņa pūce Flameja to bija atrdusi Lundā kādā baznīcas iedobumā Viņa to bija parādījusi krauklim Bataki, un viņi abi tad prātojuši, ka šis gan būšot viens no tiem ragiem, ko senos laikos izgatavojuši tādi cilvēki, kas gribējuši iegūt varu pār žurkām un pelēm. Krauklis bija Akkas draugs un viņai izstāstījis, ka Flamejai pieder tāds rets dārgums.