Un tiešām, žurkas nespēja pretoties svilpītes skaņām. Zēns gāja viņām pa priekšu un pūta tik ilgi, kamēr zvaigznes mirdzēja pie debesīm, un žurkas visu laiku viņam sekoja. Viņš pūta rītausmā, pūta, saulei lecot, bet žurkas viņam sekoja un sekoja, aizvien vairāk attālinādamās no Glimingu pils labības krātuves.
V LIELĀ DZĒRVJU DEJA KULLA KALNĀ
Otrdien, 29. martā
Jāsaka, ka visā Skonē, kur taču paceļas tik daudzas krāšņas celtnes, nevienai no tām nav tik skaistas sienas kā vecajam Kulla kalnam.
Kulla kalns ir zems un garš. Tas nav ne stāvs, ne varens. Tā plato muguru apklāj meži un tīrumi, un viršiem apauguši klajumi. Vietumis paceļas viršiem klāti vai gluži kaili pauguri. Tur augšā nav nekā sevišķi skaista, ne ievērojama, viss tur izskatās gluži tāpat kā kaut kurā citā Skones augstienē. Ceļinieks, kas dodas pa taku pāri kalna mugurai, jūtas it kā mazliet vīlies. Bet, ja nu viņš nogriežas no sava ceļa, iet uz kalna malu un pa stāvo nogāzi noraugās lejup, tad viņa acīm atklājas tik daudz jauka un skaista, ka viņš nemaz nezina, kā lai to uzreiz aptver.
Kulla kalns nestāv vis kā citi kalnāji uz cietzemes ar ielejām un līdzenumiem visapkārt. Viņš ir it kā iesviests jūrā, cik tālu vien bijis iespējams. Apakšā neatrodas ne mazākā zemes strēmelīte, kas to aizsargātu no jūras bangām, kuras to skalo un veido pēc savas patikas.
Tādēļ arī kalna sienas tik bagātīgi izrobotas, cik vien jūra ar savu palīgu vēju varējusi paveikt. Tur dziļi kalna sānos iegriezušās asas aizas, tur sastopamas melnas klinšu smailes, kas pastāvīgu vēja brāzmu nospodrinātas. Virs ūdens paceļas arī atsevišķi klinšu bluķi, un tur var uziet tumšas alas ar šaurām ieejām. Stāvas, kailas klinšu sienas te mainās ar glezni apaugušām nogāzēm, tad atkal šeit atrodas mazi zemesragi ar jūras līčiem, kā arī nelieli, apaļi oļi, ko ik vilnis apskalo un pārveido. Tur ir arī vareni klinšu vārti un asi akmens bluķi, ko pastāvīgi pārklāj baltas ūdens putas, un atkal citi akmeņi, kas vienmēr noraugās tumši zaļajā, mūžīgi mierīgajā dzelmē. Milzīgas gropes tur iekaltas klintīs, un varenās spraugas aicina ceļinieku doties tālāk līdz pašai kalnu gara Kulla alai.
Ap visām šīm aizām un klintīm augšup, lejup, uz visām pusēm stiepjas dažādi vīteņaugi. Arī koki redzami, bet vēju vara te tik liela, ka tiem tāpat jāpārvēršas staipekņos un krūmājos, lai varētu noturēties uz kalna sāniem. Ozoli noliekušies un ložņā pa zemi, kamēr to lapas paceļas virs tiem kā biezs, izliekts, zaļš jumts, un skābaržu koki zemiem stumbriem, līdzīgi lielām lapu teltīm, pilda spraugas un ceļ virs tām biezu lapu jumu.
Šis brīnišķīgās klinšu sienas ar bezgalīgo, zilo jūru apakšā un skaidro debesi augšā — viss tas cilvēkiem darījis Kulla kalnu tik mīļu, ka augu vasaru tie bariem nāk šurp. Grūtāk noteikt, kādēļ šis kalns pievelk arī zvērus, bet tie šeit salasās katru gadu, lai nodotos savām rotaļām. Šī paraža pastāv jau no senseniem laikiem; vajadzēja būt te klāt tad, kad pirmais jūras vilnis pie Kulla kalna sašķīda putās, lai izskaidrotu, kādēļ tieši šis kalns izvēlēts par sapulces vietu.
Kad sapulcei jānotiek, tad brieži, stirnas, zaķi, lapsas un visi citi četrkājainie zvēri dodas ceļā uz Kulla kalnu jau naktī, lai cilvēki tos nepamanītu. Tieši pirms saules –––lēkta tie visi dodas uz rotaļu laukumu, kādu viršiem apaugušu līdzenumu no ceļa pa kreisi, netālu no kalna augstākās virsotnes.
No visām pusēm rotaļu laukumu ieslēdz apaļas klintis, kas zvērus aizsedz cilvēku acīm; laukumu var atrast tikai tāds, kas tur nejauši aizmaldās. Un marta mēnesī grūti iedomāties ceļinieku, kas šurp noklīstu. Visus svešiniekus, kas vasarā kāpelē pa klintīm un rāpjas augšup pa kalnāja sienām, rudens vētra aizdzinusi jau pirms vairākiem mēnešiem. Un uzraugs, kas dzīvo pie pašas bākas, tāpat viņa sieva un saimes ļaudis, staigā tikai savus parastos ceļus un neklejo pa tukšajiem viršu laukiem.
Kad četrkājainie sasniedz rotaļu laukumu, viņi apmetas uz klinšu pauguriem, katra zvēru suga atsevišķi, kaut gan pats par sevi saprotams, ka šajā dienā valda vispārējs miers un nevienam zvēram nav jābaidās, ka otrs tam uzbruks. Jauns zaķītis šajā dienā var mierīgi pastaigāties pa to pašu pakalnu, kur apmetusies lapsa, un var būt drošs, ka pat viņa garās ausis paliks sveikas un veselas. Bet tomēr zvēri apmetas atsevišķi, jo tāda ir vecu vecā paraža.
Kad visi zvēri novietojušies pa pakalniem, viņi apskatās pēc putniem. Laiks šajā dienā parasti mēdz būt jauks. Dzērves ir labas laika pareģes, un viņas neaicinātu zvērus, ja taisītos uz lietu. Kaut gan gaiss dzidrs un nekas nestājas skatienam ceļā, tomēr četrkājainie putnus neredz. Tas savādi. Saule jau stāv augstu pie debesīm, un putniem vajadzēja būt ceļā.
Saredzami tikai mazi, tumši mākonīši, kas lēni virzās pār līdzenumu. Bet, lūk! Piepeši viens no šiem mākonīšiem pagriežas un dodas taisni uz Kulla kalnu. Nonācis tieši virs rotaļu laukuma, tas apstājas un sāk skanēt vienās dziesmās. Tas nolaižas zemāk un tad atkal paceļas, un dzied, un trallina. Pēkšņi viss mākonis it kā nokrīt uz kāda pakalna, un nākamajā mirklī tas pilnīgi pārklāts pelēkiem cīruļiem, skaistām sarkanpelēkbaltām žubītēm, raibiem strazdiem un zaļpelēkām zīlītēm.
Tūliņ pēc tam pār līdzenumu laižas vēl kāds mākonis. Tas apstājas virs katras mājas, būdiņas vai pils, virs ciematiem un pilsētām, zemnieku mājām un dzelzceļa stacijām, zvejas vietām un cukurfabrikām; un ikreiz, liekas, tas uzsūc no zemes mazu, virpuļojošu putekļu stabu. Šis mākonis aug un aug, un, kad tas beidzot dodas uz Kulla kalnu, tad kļuvis tik liels, ka pat no Heganesas līdz Mellei met ēnu pār zemi. Kad tas apstājas virs rotaļu laukuma, tad aizklāj sauli, un labu brīdi uz pakalniem līst zvirbuļu lietus, pirms tie, kas laizdamies bija atradušies mākoņa vidū, atkal ierauga dienas gaismu.