Šīs ilgas pēc nesasniedzamā, pēc tā, kas atrodas ārpus dzīves, zvēri izjuta vienreiz gadā, kad tie redzēja dzērvju deju.
VI LIETAINĀ LAIKĀ
Trešdien, 30. martā
Nu nāca ceļojuma pirmā lietainā diena. Kamēr meža zosis uzturējās Vombezera malā, bija skaists laiks; tajā dienā, kad tās devās ceļā uz ziemeļiem, sāka līt, un zēns stundām ilgi sēdēja uz zostēviņa muguras, izmircis līdz kauliem un aukstumā drebēdams.
No rīta laiks bija skaidrs un gaišs. Meža zosis pacēlās augstu gaisā. Viņas laidās vienmērīgi un bez steigas, ieturēdamas stingru kārtību. Akka bija priekšgalā, bet pārējās — divās taisnās rindās aiz viņas. Zosis nekavēja laiku, tērzējot un dzenot jokus ar māju kustoņiem un zvēriem lejā, bet, nespēdamas tomēr pilnīgi atturēties, viņas, vēcinot spārnus, taktī sauca līdzi: «Kur tu esi?» — «Esmu te!» — «Kur tu esi?» — «Esmu te!» Visas zosis piedalījās šajos saucienos un tikai reizi pa reizei tospārtrauca, lai rādītu zostēviņam ceļa zīmes, kuras tās ievēroja ceļojot. Ceļa zīmes bija Lindernogāzes grēdu kailie pauguri, Uvesholma muiža, Kristianstates baznīcas tornis, kroņa muiža Bekaskuga, kas atradās šaurajā jomā starp Upmanezeru un Ivezeru, un Risa kalna stāvā krauja.
Ceļojums bija vienmuļš. Kad parādījās pirmie lietus mākoņi, zēns priecājās par šo pārmaiņu. Senāk, kad viņš uz lietus mākoņiem bija noraudzījies no zemes, tie aizvien bija likušies pelēki un garlaicīgi, bet atrasties šeit augstu gaisā starp pašiem mākoņiem likās pavisam kas cits.
Nu viņš skaidri redzēja, ka mākoņi ir milzum lieli rati, kas brauc pa debesīm ar varen augstu kravu; daži no tiem ir piekrauti ar milzīgiem, pelēkiem maisiem, citi — ar mucām, kas tik lielas, ka tajās varētu novietot veselu ezeru, bet citi pilni ar briesmīgi augstu sakrautiem traukiem un lielām pudelēm. Kad nu šie rati piepildīja visu izplatījumu, tad uzreiz it kā pēc kādas pavēles no traukiem, pudelēm un maisiem pār zemi sāka līt ūdens.
Tikko pirmais pavasara lietus sāka slacināt zemi, no birzīm, mežiem un laukiem atskanēja mazo putniņu skaļie prieka saucieni, tā, ka no tiem trīcēja viss gaiss un Nilss pat satrūkās.
— Nu mums ir lietus, lietus dod mums pavasari, pavasaris dod mums puķes un zaļumus, puķes dod tārpus un kukaiņus, tārpi un kukaiņi dod mums barību! Daudz un laba barība ir tas visjaukākais, kas vien atrodas pasaulē! — putniņi dziedāja.
Arī meža zosis priecājās par pavasara lietu, kas atmodina augus no ziemas miega un salauž ezeru ledus segas. Viņas vairs nespēja ilgāk būt tik nopietnas kā līdz šim un sāka sūtīt lejup jautrus saucienus.
Kad tās laidās pāri lielajiem kartupeļu laukiem, kuru sevišķi daudz ap Kristianstati, bet kuri tagad gulēja vēl melni un kaili, tās sauca:
— Mostieties un esiet modri! Pavasaris klāt! Viņš jūs modina. Jūs jau esat par daudz ilgi slinkojuši!
Kad tās ieraudzīja cilvēkus, kas steidzās nokļūt zem pajumtes, zosis viņiem uzsauca:
— Ko jūs tā steidzaties? Vai tad jūs neredzat, ka maize un rauši līst no gaisa? Maize un rauši!
Kāds biezs mākonis ātri steidzās ziemeļu virzienā un cieši sekoja zosīm. Tām gan laikam šķita, ka viņas velk mākoni sev līdzi, un, ieraugot tagad lejā lielus dārzus, viņas lepni sauca:
— Mēs jums nesam vizbulītes! Mēs nākam ar rozēm, ābeļu ziediem un ķiršu pumpuriem! Mēs jums nesam zirņus un pupas, rāceņus un kāļus! Kam patīk, lai saņem! Kam patīk, lai saņem!
Tā tās sauca, kad lietus iesāka līt, un viņas vēl visas par to priecājās. Bet, kad tas nepārstāja arī pēc pusdienas, tad zosis kļuva nepacietīgas un sauca lejup uz izslāpušiem mežiem ap Ivezeru:
— Vai nu jums drīz nebūs diezgan? Vai nu jums nebūs diezgan?
Debess kļuva arvien pelēkāka un pelēkāka, un saule tā paslēpās, ka neviens nevarēja pateikt, kur īsti tā atrodas. Lietus lāses krita biežāk. Tās smagi pilēja uz zosu spārniem un caur labi ieeļļotām virsspalvām spiedās līdz pašai ādai. Zemi aizsedza lietus; ezeri, meži un kalnāji it kā saplūda kopā, un ceļa rādītāji vairs nebija saskatāmi. Lidojums kļuva aizvien gausāks, jautrie saucieni apklusa, un zēns sala arvien vairāk un vairāk.
Bet, kamēr viņš tā lidoja pa gaisu, tas nezaudēja drosmi. Vakarā, kad zosis apmetās zem kādas nelielas egles purva vidū, kur viss bija slapjš un auksts, kur zeme vietām bija vēl sniega klāta un vietām raudzījās kaila no pusizsīkušā, ledainā ūdens, viņš arī vēl nenoskuma, bet priecīgi skraidīja un meklēja sasalušās dzērvenes un brūklenes. Tad iestājās vakars un pār zemi nolaidās tik dziļa tumsa, ka pat tādas acis, kādas tagad bija zēnam, nevarēja neko saredzēt, un mežs kļuva dīvaini baigs un briesmīgs. Kaut arī zēns atradās zem zostēviņa spārna, tomēr nespēja aizmigt, jo bija nosalis un izmircis. Viņš dzirdēja tik daudz dažādu trokšņu, čaukstienu un čaboņas, zaglīgu soļu un draudīgu balsu visapkārt, ka viņam uzmācās šausmīgas bailes un viņš vairs nezināja, kur patverties. Lai nepārbītos līdz nāvei, viņam vajadzēja doties turp, kur bija silta uguns un gaisma.