«Kā būtu, ja es šo vienu pašu nakti iedrošinātos pavadīt cilvēku vidū?» viņš domāja. «Tikai brītiņu apsēsties pie uguns un iebaudīt mazliet ēdiena. Līdz saules lēktam es jau varētu būt atpakaļ pie zosīm.»
Viņš izlīda no spārna apakšas un noslīdēja zemē. Ne zostēviņš, ne arī kāda cita zoss nepamodās, un nepamanīts viņš klusītiņām atstāja purvu.
Viņš lāgā nezināja, kādā novadā īsti atrodas, — Skonē, Smolandē vai Blekingā. Bet tieši pirms zosu nolaišanās purvā viņš bija ieraudzījis it kā kādas lielas pilsētas atspīdumu un nolēma doties turp. Pēc brītiņa viņš arī atrada ceļu un drīz vien soļoja pa garu, kokiem apstādītu lielceļu, kura malās atradās māja pie mājas. Zēns bija nonācis lielā ciematā, kādu ir daudz zemes augstienē, bet diezgan maz līdzenumā.
Dzīvojamās ēkas bija koka un ļoti glītas. Lielākā daļa starp tām izgreznotas ar frontoniem, koka izgriezumiem un raiba stikla verandām. Sienas bija nokrāsotas gaišā eļļas krāsā, durvis un logu rāmji zili, zaļi vai sarkani. Kamēr zēns tā gāja pa ceļu un aplūkoja namus, viņš varēja pat sadzirdēt, ka ļaudis siltajās istabās sarunājās un smējās. Vārdus gan nespēja saprast, bet viņam likās tik jauki dzirdēt cilvēku balsis. «Gribētu zināt, ko teiktu, ja es pieklauvētu un lūgtu, lai mani laiž iekšā,» viņš domāja.
Tas arī bija viņa nodoms, bet, kad viņš ieraudzīja apgaismotos logus, visas bailes no tumsas izzuda. Tagad zēnu pārņēma kautrība, kas uzmācās aizvien ļaužu tuvumā. «Es vispirms brīdi apskatīšu ciemu,» viņš domāja, «iekams lūgšu pajumti un ēdienu.»
Pie kādas mājas atradās balkons. Tieši tad, kad zēns gāja tur garām, balkona durvis atvērās, un caur smalkiem, viegliem aizkariem plūda dzeltena gaisma. Kāda jauna, skaista sieviete iznāca uz balkona un pārliecās pār margām.
— Līst lietus, tagad drīz būs pavasaris, — viņa teica.
Kad zēns to ieraudzīja, viņu pārņēma savāda, baiga sajūta. Viņam bija gandrīz vai jāraud. Pirmo reizi viņam uzmācās bailes tāpēc, ka pats labprātīgi atstājis cilvēkus.
Drīz pēc tam viņš gāja gar kādu veikalu. Nama priekšā stāvēja sarkana sējmašīna. Viņš apstājās, apskatīja to un beidzot uzrāpās uz tās sēdekļa. Augšā sēdēdams, viņš klakšķināja ar mēli un izturējās tā, it kā brauktu. Viņš domāja, kāda laime gan būtu, ja drīkstētu vadīt šo skaisto mašīnu pa tīrumu. Kādu brīdi viņš bija pavisam piemirsis, kāds tagad izskatās, bet tad atkal it visu atcerējās un žigli nolēca no mašīnas. Viņu pārņēma arvien lielāks nemiers. Jā, tam, kam pastāvīgi jādzīvo starp dzīvniekiem, no daudz kā jāatsakās. Cilvēki ir tiešām apbrīnojami un krietni radījumi.
Viņš gāja gar pasta namu un domāja par laikrakstiem, kas katru dienu nes jaunas ziņas no visām pasaules malām. Viņš redzēja aptieku un ārsta dzīvokli, un viņam bija jādomā par to, cik liela vara gan cilvēkiem, ka viņi karo pat ar slimībām un nāvi. Viņš nonāca pie baznīcas un domāja par tiem, kas šo namu bija cēluši, lai tajā dzirdētu stāstām par kādu citu pasauli ārpus tās, kurā tie dzīvoja, par dievu, augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Jo tālāk viņš gāja, jo ļaudis viņam kļuva mīļāki. Tā jau ir, ka bērni saredz tikai to, kas viņu deguna galā. Viņi iekāro to, kas tiem vistuvāk, nemaz nedomājot, cik dārgi par to nāksies samaksāt. Nilss Holgersons pat nenoģida, ko zaudē, kad vēlējās palikt par rūķīti, bet nu viņu pārņēma briesmīgas bailes, ka varbūt nekad vairs neatgūs savu agrāko izskatu. Viņam neizsakāmi gribējās zināt, kas gan jādara, lai kļūtu atkal par cilvēku.
Viņš uzrāpās uz kādas mājas kāpnēm, apsēdās tur pašā lietus gāzē un domāja. Tā viņš sēdēja stundu, divas stundas un domāja, un domāja, ka pat grumbas parādījās pierē, bet gudrāks nekļuva. Šķita, ka domas juceklīgi šaudījās smadzenēs. Jo ilgāk viņš tā sēdēja, jo skaidrāk noģida, ka nespēj rast atrisinājumu.
«Jā, tas nemaz nav tik viegli tādam, kas tik maz mācījies kā es,» viņš beigās nodomāja. «Galu galā man tomēr būs jāgriežas pie cilvēkiem. Būs jāpajautā mācītājam, ārstam un skolotājam un vēl citiem mācītiem vīriem, varbūt tie zinās dot kādu padomu.»
Viņš nolēma darīt to tūliņ, piecēlās kājās un nopurinājās, jo bija tik slapjš un izmircis kā šunelis, kas iekritis ūdens peļķē.
Te piepeši viņš ieraudzīja lielu pūci, kas ielaidās kādā kokā ceļa malā. Un tūliņ kāda meža pūce, kas sēdēja zem jumta dzegas, sāka kustēties un saukt:
— Kivit, kivit! Vai tu atkal esi šeit, purva pūce? Kā tad tev klājies svešās zemēs?
— Paldies par vaicājumu, meža pūce, man gāja labi, — atbildēja purva pūce. — Vai, man promesot, nav noticis kas sevišķs?
— Te, Blekingā gan ne, purva pūce, bet Skonē kāds zēns pārvērsts par rūķīti un kļuvis tik mazs kā vāverīte, un tagad šis zēns ar kādu mājas zosi devies ceļā uz Lapzemi.
— Tas ir gan brīnišķīgi, tas tiešām brīnišķīgi! Vai tad tagad viņš vairs nekad nekļūs par cilvēku? Saki, meža pūce, vai tad viņš nekad vairs nevarēs kļūt par cilvēku?
— Tas ir noslēpums, bet tev es varu tomēr pateikt. Rūķītis teicis, ja zēns mājas zosi tā apsargās, ka viņa atkal pārnāk mājās sveika un vesela un…
— Un kas vēl, meža pūce, kas vēl?
— Laidies man līdzi uz baznīcas torni, tur es tev visu pastāstīšu. Man bail, ka šeit uz ielas kāds nenoklausās.