Abi naktsputni aizlaidās, bet zēns uzsvieda savu cepuri augstu gaisā.
«Ja es labi apsargāju zostēviņu un viņš nokļūst mājās sveiks un vesels, tad kļūšu atkal cilvēks! Urā! Urā! Tad es būšu atkal cilvēks!»
Viņš kliedza tik skaļi, un tīri brīnums, ka iekšā namā to neviens nedzirdēja. Bet tas nenotika, un zēns, cik ātri vien kājas nesa, skrēja atpakaļ pie meža zosīm uz slapjo purvu.
VII KĀPNES AR TRIM PAKĀPIENIEM
Ceturtdien, 31. martā
Nākamajā dienā meža zosis gribēja ceļot caur Smolandes Albo apvidu tālāk uz ziemeļiem un izsūtīja Iksi un Kaksi izlūkos. Viņas abas atgriezās atpakaļ un ziņoja, ka visi ūdeņi vēl sasaluši un lauki pārklāti ar sniegu.
— Tad jau labāk paliksim tepat, kur esam, — meža zosis nosprieda. — Mēs nevaram ceļot pa tādu zemi, kur nav ne ūdens, ne barības.
Ja mēs paliekam tepat, kur esam, tad mums varbūt būs jāgaida vēl vesels mēnesis, — Akka teica. — Tādēļ dosimies labāk uz austrumiem caur Blekingu un pamēģināsim, vai vēlāk nevarēsim tikt tālāk pār Smolandi caur Meri, kas atrodas pie jūras un kur agri sākas pavasaris.
Tā nu zēns nākamajā dienā laidās pār Blekingu. Tagad, kad atkal bija gaišs, viņš jutās mierīgs un nevarēja saprast, kas viņam vakar bija noticis. Nu viņam nemaz negribējās atteikties no ceļojuma un no šīs brīvās dzīves.
Visu Blekingas novadu ietina bieza migla. Zēns nemaz nevarēja izprast, kāda izskatās zeme tur lejā. «Kā man gribētos zināt, vai mēs patlaban lidojam pār auglīgu vai neauglīgu apvidu,» viņš sevī domāja un lauzīja galvu, pūlēdamies atcerēties, ko bija skolā mācījies par šo novadu. Bet tomēr viņš pats it labi zināja, ka daudz tas nelīdzēs, jo skolā nekad nebija savus skolas uzdevumus labi sagatavojis.
Te pēkšņi viņam likās, ka it skaidri redz visu skolas dzīvi savā priekšā. Bērni sēdēja šaurajos skolas solos, pacēluši rokas atbildei. Skolotājs sēdēja katedrā un izskatījās visai neapmierināts. Bet Nilss pats stāvēja pie ģeogrāfijas kartes, un viņam patlaban bija jāstāsta par Blekingu. Taču viņš nezināja ne vārda. Ar katru mirkli skolotāja seja kļuva vēl jo īgnāka, bet Nilsam šķita, ka skolotājs ģeogrāfijā prasa daudz vairāk nekā visos citos priekšmetos. Tagad viņš pat nokāpa no katedras, izņēma Nilsam rādāmo nūjiņu no rokām un sūtīja zēnu atpakaļ uz viņa vietu.
«Nu, labu galu tas laikam neņems,» zēns sevī bažījās.
Bet skolotājs piegāja pie loga, brītiņu raudzījās laukā un klusi svilpoja. Tad viņš atkal gāja un apsēdās katedrā, un teica skolas bērniem, ka gribot viņiem pastāstīt kaut ko par Blekingu. Un viss, ko skolotājs tad stāstīja, bija tik interesants, ka zēns vēl tagad it skaidri atcerējās vai katru vārdu.
«Smolande ir kā liela, augsta māja ar eglēm apaugušu jumtu,» skolotājs stāstīja. «Mājas priekšā atrodas platas kāpnes ar trim lieliem pakāpieniem, un šīs kāpnes dēvē par Blekingu.
Tās ir varenas, platas kāpnes, kas aizstiepjas veselas astoņas jūdzes no Smolandes lejup, un tam, kas grib aiziet līdz Baltijas jūrai, ir jāsoļo savas četras jūdzes.
Ir jau aizritējis ilgs laiks, kopš šīs kāpnes radušās. Dienas un gadi pagājuši, kopš pirmie laukakmeņu veidotie kāpieni radīja ērtu satiksmes ceļu no Smolandes uz Baltijas jūru.
Tā kā kāpnes jau stipri vecas, tad viegli saprotams, ka tās vairs neizskatās tā kā toreiz, kad tās radās. Nezinu, vai toreiz kāds par to rūpējās, bet tāpēc, ka kāpnes tik lielas un platas, tad nav vis viegli tās turēt tīrībā un kārtībā. Jau pēc dažiem gadiem tās bija pārklātas ar sūnu un ķērpjiem; rudeņos te sakrājās sakaltušas lapas un zāle, bet pavasaros sabira akmeņi un oļi. Un, tā kā viss tas palika turpat uz vietas guļam, tad beigu beigās sakrājās tik daudz zemes, ka ne vien zāle un dažādi augi te varēja iesakņoties, bet arī krūmāji un pat lieli koki sāka augt.
Tomēr šie trīs pakāpieni stipri atšķiras cits no cita. Augšējā daļa, kas atrodas Smolandei vistuvāk, klāta ar liesu zemi un nelieliem akmeņiem, un tur nelabprāt aug citi koki kā vien baltie bērzi, ievas un egles, kas tur augšā spēj paciest salu un arī citādi ir visai pieticīgi. Vislabāk var saprast, cik tur augšā viss sīks un nabadzīgs, ja redz, cik maziņi ir lauciņi, kas uzplēsti mežos, un cik sīki namiņi, ko ļaudis tur augšā sev uzcēluši, un cik tālu atrodas baznīcas cita no citas. Kāpņu vidējā daļā jau vērojama labāka zeme, tur arī vairs nav tik auksts. To tūliņ var manīt, vērojot kokus, kas te aug daudz lielāki un smalkākas sugas. Te jau redz kļavas, ozolus un liepas, sēru bērzus un lazdas, bet skuju koki nemaz nav sastopami. Taču vēl labāk var nojaust šo abu daļu atšķirību, vērojot iekopto zemi un lielos, skaistos namus, ko cilvēki šeit sacēluši. Arī daudzas baznīcas te redzamas, un ap tām izveidojušies lieli ciemati. Katrā ziņā šī vidējā daļa izskatās skaistāka un bagātāka nekā augšējā.
Bet apakšējā daļa ir no visām pati labākā. Tā bagātīgi apklāta ar auglīgu zemi, un tur, kur tā pieskaras jūrai, nav jaušams nekas no Smolandes bargās ziemas sala. Te apakšā lepni aug skābarži, kastaņas un lazdas, un koki te izaug tik varen augsti, ka sniedzas pāri baznīcu jumtiem. Šeit atrodami arī lieli, iekopti tīrumi, bet ļaudis te nepārtiek tikai no zemkopības un mežsaimniecības vien, šeit lejā viņi nodarbojas arī ar zveju, tirdzniecību un kuģniecību. Tādēļ te arī sastopamas vislepnākās mājas, visskaistākās baznīcas un ciemati, kas izvērtušies par tirdzniecības centriem un pilsētām.
Bet ar to vēl nav viss pateikts par šīm kāpnēm ar trim pakāpieniem. Jāiegaumē, ka ūdenim, kas tur augšā krīt uz lielā Smolandes nama jumta, kaut kur jānotek, un tā nu sava daļa it dabiski plūst lejā pa lielajām kāpnēm. Sākumā tas plūda visā kāpņu platumā; taču vēlāk radās plaisas, un ūdens straumes ierada plūst vairākās labi izskalotās gultnēs. Bet ūdens paliek ūdens, lai arī ļaudis par to teiktu ko teikdami. Tas nekad nestāv mierā. Vienā vietā tas it kā ierokas un iesūcas zemē un tad pavisam pazūd, otrā atkal pieplūst. Tā no plaisām izveidojas ielejas, tās ar laiku pārklājas ar zemi, tur sāk augt krūmāji, staipekņi un pat koki un tik spēcīgi un kupli. ka vietām tie pilnīgi aizsedz ūdens straumi, kas plūst tur lejā dziļumā. Bet, kad ūdens sasniedz pakāpienus, tad tas krīt pa galvu pa kaklu lejā, sakuldamies putās, ūdenim te tāds spēks, ka tas spēj dzīt dzirnavu ratus un mašīnas; tāpēc arī pie katra ūdenskrituma radušās dzirnavas un fabrikas.