Bet arī tagad vēl nebūt nav viss pateikts par šo zemi ar trim pakāpieniem. Vēl jāpastāsta, ka tur augšā Smolandes lielajā namā dzīvoja kāds milzis, kas ar laiku bija kļuvis vecs. Viņa sirdi krimta tas, ka viņam lielajā vecumā vēl vajadzēja doties pa kāpnēm lejā, lai jūrā ķertu lašus. Viņš savā prātā nodomāja, ka būtu daudz ērtāk, ja laši paši ierastos augšā pie viņa.
Viņš nu uzgāja augšā, uzkāpa uz savas lielās mājas jumta un no turienes nosvieda lejā Baltijas jūrā milzīgus akmeņus. Viņš tos svieda ar tādu spēku, ka akmeņi patiesi arī, ripodami pa visu Blekingu, ieripoja jūrā. Un, kad nu akmeņi ar troksni ievēlās jūrā, laši tā izbijās, ka tie izspruka no jūras, pret straumi aizpeldēja augšup uz Blekingu, šķērsojot visus strautus un upes, lecot pāri ūdenskritumiem un nelikdamies mierā, kamēr tie nonāca augšā Smolandē pie vecā milža.
Un, ka tas viss tiešām tiesa, it skaidri redzams no tā, ka Blekingas piekraste sētin nosēta akmeņainām salām un šērām, un tās nav nekas cits kā vecā milža sviestie akmeņi, ko milzis toreiz noripinājis no pašas augšienes.
Tas vērojams arī no tā, ka laši vēl šobaltdien peld pret straumi cauri visai Blekingai, lec pāri visiem ūdenskritumiem, kamēr nokļūst augšā Smolandes mierīgi plūstošajos ūdeņos.
Bet ar savu rīcību vecais milzis izpelnījies visu Blekingas iedzīvotāju pateicību. Lašu zveja upēs un akmeņu apstrādāšana un kalšana šērās ir nodarbība, kas vēl līdz šai dienai sagādā daudziem cilvēkiem dienišķu maizi.
VIII PIE RUNNEBIJAS UPES
Piektdien, 1. aprīlī
Ne meža zosis, ne lapsa Smirre nebija domājuši, ka vēl kādreiz varētu sastapties pēc tam, kad pēdējā bija atstājusi Skoni. Bet nu notika, ka meža zosis laidās pāri Blekingai un arī Smirre bija devusies turp. Līdz šim viņa bija dzīvojusi šā novada ziemeļdaļā un nebija sastapusi ne muižas, ne lopu laidarus ar briežiem un to gardajiem telēniem. Lapsa jutās ārkārtīgi neapmierināta. Kādā pēcpusdienā, kad viņa klejoja pa vientuļu meža apvidu netālu no Runnebijas upes, tā ieraudzīja gaisā laižamies zosu baru. Lapsa uzreiz ievēroja, ka viena no zosīm ir balta, un tūliņ zināja, ar ko tai darīšana.
Smirre sāka dzīties zosīm pakaļ, vispirms tādēļ, ka kāroja pēc labām brokastīm, kā arī lai atriebtos par visām tām nepatikšanām, ko zosis bija viņai sagādājušas. Viņa redzēja tās laižamies uz austrumiem līdz Runnebijas upei, tur tās pagriezās un devās tālāk uz dienvidiem. Viņa nu uzminēja, ka zosis meklē sev naktsvietu upes malā, un cerēja bez sevišķām grūtībām nocelt kādu no tām.
Bet, kad Smirre beidzot uzgāja vietu, kur zosis bija nolaidušās, viņa redzēja, ka tā tik labi aizsargāta, ka zosīm nekādi nevar piekļūt klāt. Runnebijas upe nav nekāda lielā un varenā, bet tā pazīstama ar saviem skaistajiem krastiem. Lāgu lāgiem tā spraucas starp stāvām klinšu sienām, kas paceļas tieši no ūdens un pilnīgi apaugušas ar kaprifolijām, ievām un mežrozēm, alkšņiem, pīlādžiem un vītoliem. Skaistā vasaras dienā grūti atrast kādu jaukāku nodarbību kā irties pa mazo, tumšo upi un raudzīties augšup augos un krūmājos, kas vijas ap cietajām klinšu sienām.
Bet tagad, kad meža zosis un Smirre nonāca pie upes, bija auksts, agrīns pavasaris, visi koki vēl bija kaili un nevienam nenāca ne prātā domāt par to, vai upes krasti skaisti vai neglīti. Meža zosis bija it priecīgas, kad zem kādas stāvas klinšu kraujas ieraudzīja šauru smilšu strēli, tieši tik lielu, ka viss bars tur varēja apmesties. Upe viņu priekšā krāca un mutuļoja; tagad, sniegam kūstot, tā bija kļuvusi strauja un ūdeņiem bagāta; zosīm aiz muguras atradās nepārkāpjama klints, un putnus slēpa nokārušies zari, tā, ka nekā labāka nevarēja vēlēties. Zosis aizmiga tūliņ, bet no zēna miegs bēgtin bēga. Tiklīdz norietēja saule, viņu pārņēma bailes no tumsas un vientulīgajām vietām un ilgas pēc cilvēkiem. Gulēdams zem zostēviņa spārna, viņš nekā nevarēja saredzēt, arī dzirdēja diezgan slikti. Zēns domāja, ja nu zostēviņam uzbrūk nelaime, viņš nespēs to izglābt. Viņam likās, ka visur čaukst un čab, un viņu pārņēma tāds nemiers, ka jutās spiests pamest spārnu un apsēsties zemē blakus zosīm.
Smirre stāvēja pašā augšā uz klintīm un nolūkojās lejup uz meža zosīm.
«Ir gluži veltīgi dzīties tām pakaļ,» viņa pati sevī prātoja. «Tu nevari uzkāpt tik stāvā kalnā, ne arī pārpeldēt tik strauju upi, un apakšā pie klintīm nav ne mazākās zemes mēlītes, kas vestu uz zosu guļvietu. Šīs zosis ir gudrākas par tevi. Nav ko domāt par pakaļdzīšanos.»
Bet kā visām lapsām, tā arī Smirrei bija grūti atsacīties no uzsāktā. Viņa nogūlās uz pašas klinšu malas un nenolaida ne acu no zosīm. Tā raudzīdamās, viņa domāja par visām tām nepatikšanām, ko zosis tai bija sagādājušas. Jā, tā taču zosu vaina, ka viņu padzina no bagātās Skones un nu viņai jādzīvo nabadzīgajā Blekingā. Lapsa uzbudinājās arvien vairāk un vairāk, un beidzot viņā vārījās tādas dusmas, ka tā novēlēja zosīm postu un nāvi arī tad, ja pati nevarētu tās apēst.